Filmas darbība notiek 1802. gadā. Zemnieki kļūst neapmerināti, jo staciņš tiek pārvērsts galvasnaudas maksājumā, tāpēc pēc vienas no sanāksmēm tiek nolemts pielietot spēku, lai atbrīvotu apcietinātos zemniekus.
Matīss Zelčs, Latvijas nacionālā arhīva darbinieks Rīgā, kādā naktī pamana uz tilta sievieti. Viņš neiejaucas tās mēģinājumā ielēkt no tilta ūdenī un noslīcināties, tas izraisa Matīsā vainas sajūtu un izmaina viņa dzīvi.
Viņu sauca Teodors. Katru dienu jebkuros laika apstākļos viņš mēroja 7 kilometrus garo ceļu no savas mājas līdz Ziemupes centram, lai sēdētu autobusu pieturā un dzertu alu. Nav šaubu – viņam šī vieta bija ne tikai ciemata, bet arī pasaules centrs. Teodoram aizejot, pasaules centrs ir pārvietojies citur, un Ziemupes autobusa pietura ir atkal tikai autobusa pietura.
Šis ir stāsts par režīmu, kas izdeva nacistiem ebrejus un slepkavoja cilvēkus pēc kvotām. Ar rietumu pasaules atbalstu šis režīms uzvarēja 1945.g. 9.maijā. Pēc "Lielās uzvaras" cilvēku slepkavības un deportācijas turpinājās. Lai arī noziegumi tika rūpīgi slēpti un pierādījumi iznīcināti, PSRS asiņainās pēdas pilnībā izdzēst nav izdevies.
Lācis, kurš strādā cirkā par akrobātu-motociklistu, ilgojas pēc brīvības un neskartas dabas, jo viņam šķiet, ka tur atrodama īstā laime. Lāča priekšnesumus cirkā slepus apbrīno kāda meitene, taču tuvoties viņam baidās. Kādu dienu Lācis nolemj visu pamest un dodas uz mežu.
Filmas autors Reinis Pētersons ir mākslinieks, tāpēc liela nozīme ir vizualitātei, kādā ietērpti Lāča piedzīvojumi. Mākslinieks apzināti izvairījies no digitālās pasaules klišejām un izvēlējies melnbaltu ogles zīmējumu uz papīra – tehniku, kas bieži izmantota Latvijas vizuālajā mākslā, bet animācijā līdz šim nebija izmēģināta. Turklāt mākslinieks vēl eksperimentējis, lietojot ogles pulveri un pat smalkas zāģu skaidas, tādējādi filma iegūst īpaši vibrējošu attēlu un biezas faktūras. Filma Ursus piedalījusies vairāk nekā 70 starptautiskos festivālos un guvusi atzinību ne tikai Latvijā un Igaunijā, bet arī Japānā, Norvēģijā, ASV un citur.
"Dancis pa trim" ir vēsturiska drāma par kādu mīlas trīsstūri uz Otrā pasaules kara fona 1944./45.gadā Kurzemē. Latvija no vienas okupācijas ir kritusi citā. Latviešu karavīri mēģina atrast savu vietu, lai palīdzētu atjaunot valsts neatkarību. Tikmēr jauni cilvēki, par spīti visam, turpina iemīlēties. Latviešu meitene nokļūst jūtu krustugunīs starp iznesīgo vācu virsnieku un latviešu dižkareivi, kuram piespriests nāvessods par dezertēšanu. Vai sieviete var mīlēt vienlaikus divus vīriešus? Vai nāves priekā vīrietis piedod mīļotajai neuzticību? Filmas notikumi risinās caur mūsdienu prizmu.
Latvieši dzied: „Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā". Kaut gan saskaņā ar fiziskās ģeogrāfijas likumiem Latvijā kalnu nemaz nav. Bet kur tad īsti latvieši „stāv un dzied"? Nu jau var teikt – tieši turpat, kur slēpo. Un tā viņi rada kalnus… Sniegotus, protams.
Senos laikos, lai uzceltu templi vai baznīcu, bija nepieciešams upuris, vislabāk jau sienā iemūrēta jaunava... Un arī mūsdienu tempļa, jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas liktenī un būvlaukumā filmas autori saskata mitoloģisku un rituālu kārtību, pretstatu cīņu un poētisku gleznieciskumu.
„Mana koka stāsts\" ir neparasts kino darbs, kurā dokumentāli kadri mijas ar spēlfilmas elementiem, lai pastāstītu stāstu par kādas dzimtas četrām paaudzēm. Sešpadsmitgadīgajam skolniekam Jānim uzdots mājas darbs – izveidot un pastāstīt par savu dzimtas koku. Stāsts par dzimtas koku sākas ar Jāņa vecvecvectēvu, kurš piektā gada revolūcijas laikā dedzināja muižas, un turpinās, parādot vairākas valstis un politiskās iekārtas, kolorītus cilvēkus un dažādus likteņstāstus. Bagāts Valmieras tirgotājs, Ļeņinam uzticīgs sarkanais strēlnieks, „čekas\\\" galdnieks un zobārste „neskartajās zemēs\\\" ir tikai daži „zari\\\" no viņa plašā dzimtas koka, un par katru no tiem zēns dzirdējis ko neparastu un neaizmirstamu.
„Mana koka stāsts\" nav vēsturiska filma vistiešākajā nozīmē, jo tās sižets ir pusaudža vēstījums par to, ko par pagātni stāstījuši vecmāmiņa ar vectēvu, tāpēc vēsturiski notikumi un situācijas iegūst personisku un brīžiem pat nedaudz absurdu raksturu.
Liktenīgas augusta dienas dažādos vīrieša dzīves posmos. Gan skumjas, gan romantiskas, gan dīvainas, bet vienmēr lietainas un… allaž kādas sievietes klātbūtnē.
Kārtējā apgaitā Mežsargs atrod kaudzi atkritumu, izmestu mežā. Arī viņa mājdzīvnieki - suns, kaķis un pele – ir par to nepatīkami pārsteigti. Nākamajā reizē Mežsargam izdodas pieķert nejauko pilsētnieku meža piemēslošanas brīdī. Tomēr neko nevar darīt, jo Mežsargs ir vecs vīrs un viņa bise ir pielādēta tikai ar korķi. Ļaundaris tikai pasmejas un turpina savas nelāgās izdarības. Mājas zvēriem nākas apvienoties ar meža zvēriem, lai palīdzētu Medniekam un attīrītu mežu. Viņi to dara tik asprātīgi, ka ne tikai mežs kļūst tīrs, bet arī nelāgais pilsētnieks nonāk cietumā.
Režisore seko notikumiem 20. gadsimta 90. gados, kad viņas tēvs – bankrotējušas bankas prezidents – pazūd bez vēsts. Tēvs ir "Interpola" meklēšanā jau sešpadsmit gadus. Bez panākumiem. Līdz beidzot pienāk ziņa, ka kāds vīrietis ar meklējamā vīrieša personas datiem ir pieteicies Kualalumpuras psihiatriskajā klīnikā. Filma par cilvēku, kurš pazaudē sevi pārmaiņu laikā.