Jaunai un skaistai meitenei jāizvēlas starp diviem viņas sirds iekarotājiem. Judītei pastāv ērta iespēja paslēpties labiekārtotā pasaulē, kuru viņai nodrošinātu jaunais zinātņu kandidāts Šumskis. Tomēr viņa izvēlās būt kopā ar rītdienas neparedzamību sava bijuša skolas biedra, romantiskā mākslinieka Lipsta, izskatā.
Maza meitenīte viena klejo pa rīta rosības pārņemtu pilsētu, meklēdama baltos zvaniņus, kas tai iepatikušies puķu veikala skatlogā.
Pagrieziena punkts Latvijas kinomākslā - ar spēlfilmas paņēmieniem uzņemts darbs (mazās meitenītes impulsīvais klejojums pa Rīgas ielām ir filmas radošās grupas aranžēts), taču šī hrestomātiskā filma, kas balstīta šķietami dokumentālā vērojumā, aizsāk jaunu laika skaitīšanu latviešu dokumentālā kino vēsturē un kļūst par pamatakmeni Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolai. Filmā Baltie zvani ieskanas atsauces uz pasaules kino klasiku - slavenajām pilsētas ritmu filmām, kuras konceptuāli apspēlēja industriāli urbānā skarbuma un cilvēka darbības kontrastu. Autori atsakās gan no diktora teksta, gan atklātu patiesību manifestēšanas, filmu būvējot tikai uz trokšņa un skaņu fonogrammas.
Filma pēc Viļa Lāča romāna Vētra pirmās grāmatas motīviem. Kārlis Žuburs kļūst par inteliģento bezdarbnieku un spiests strādāt kūdras purvā, kur nobriest vēlēšanās protestēt pret pastāvošo iekārtu. Protesta izpausmēm ceļu parāda nejauši iepazīti pagrīdnieki, un Žuburs kļūst par vienu no viņiem. Viņš iepazīstas ar aktrisi Māru Vildi un viņas vīru, advokātu Feliksu Vildi, kurš izrādās politpārvaldes aģents. Provokāciju rezultātā Vildem izdodas apcietināt vairākus komunistus un radīt iespaidu, ka vainīgs ir Žuburs, taču viņš ar lielām grūtībām tomēr atmasko pašu Vildi, un Māra aiziet no vīra. Filmas fināls ir hrestomātiska epizode – politieslodzīto atbrīvošana no Centrālcietuma 1940. gada jūnijā.
Filma pēc Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijas Aija motīviem. Kalpa puisis Jānis mīl Aiju, kuru saimniece tomēr izprecina kurpniekam Galdaram, un Jānis dodas uz Rīgu. Pēc vairākiem gadiem Jānis atgriežas dzimtajā pusē un viņu iemīl kādreizējā ganu meitene Ieva, taču Jāni nepārvarama kaisle velk pie Aijas. Šajā kaislībā Jānis grimst kā purvā, līdz beidzot saprot, ka dzīvei pēc Aijas noteikumiem nav nākotnes.
Padomjlaika kinoražošanas mēģinājums pārspēt Ulmaņlaika Latvijas nacionālo grāvēju, pārbīdot akcentus atbilstoši padomju ideoloģiskajiem uzstādījumiem.
20. gadsimta 30. gadi Latvijā. Jaunais zvejnieks Oskars Kļava sapņo par jauniem tīkliem, kas palīdzētu iegūt neatkarību no uzpircēja Garozas, bet vecie zvejnieki viņam netic. Brīvdienās ciemā ierodas Oskara mīlestība, bagātā Bandera meita Anita un Oskara brālis Roberts, kurš paved Zentu. Meitene izdara pašnāvību, Oskars sanaidojas ar brāli un tēvu, un aiziet no mājām. Viņš izgudro jaunu tīklu, kļūst par kooperatīva priekšsēdētāju un apprec Anitu. Pēc dažiem gadiem Oskara un Anitas laulībā sākas nesaprašanās, Garoza gandrīz sagrauj kooperatīvu, bet zvejnieki lūdz Oskaru atkal kļūt par priekšsēdētāju.
Ar šo paša rakstīto scenāriju kinomākslā debitē viens no spilgtākajiem Latvijas kinorežisoriem – Leonīds Leimanis.
Nelielā jūrmalas ciematā dzīvo Nauris ar vectēvu un mazo māsiņu. Vectēvs kopā ar veikala vadītāju Lazdānu nozog vērtīgus skolas mācību līdzekļus un paslēpj vecā brūža drupās. Nauris, negribēdams nodot vectēvu, cenšas nozagto slepus nogādāt atpakaļ, bet ar to izsauc aizdomas uz sevi. Pret Nauri nostājas daļa skolotāju, kam nepatīk viņa patstāvīgais raksturs, bet skolasbiedri un draudzene Daina viņu aizstāv.
Pirmā Latvijas filmas, kas saņēmusi PSRS Valsts prēmiju (tolaik Staļina prēmija). Stāsts par Tautas dzejnieka Raiņa dzīvi kopš tiem laikiem, kad viņš vēl bija avīzes redaktors Jānis Pliekšāns. Aizraušanās ar sociāldemokrātiskām un revolucionārām idejām, trimdas gadi Krievijā un atgriešanās Rīgā 1905. gada revolūcijas priekšvakarā. Demonstranti dzied dziesmas ar Raiņa dzeju, tomēr reakcija ir stiprāka un Rainim atkal jādodas trimdā.
Pirmā Latvijas spēlfilma pēckara gados, uzņemšanas grupā gan vēl pārsvarā ir pieaicināti kinoprofesionāļi no Krievijas.
1941. gada jūlijā, Latvijā iebrūkot Vācijas karaspēkam, padomju armija atkāpjas, kopā ar to - arī latviešu vada komandieris Augusts Grieze. Nodevības dēļ Grieze nonāk gūstā, vācieši izplata paziņojumus viņa vārdā un biedri uzskata Augustu par nodevēju. Tomēr Griezem izdodas izbēgt un viņš kļūst par vienpatni atriebēju – partizāni ar segvārdu Krūms. Kad padomju armija atkal ienāk Latvijā, Griezem izdodas pierādīt savu nevainību un atmaskot nodevēju Pauli Naglu.