Filma ir ģimenes drāma, kuras centrā ir mīlas trīsstūris - māte, meita, znots. Sižeta pamatā ir mātes bīstamās psiholoģiskās rotaļas ar znotu, lai atmodinātu viņā vīrieti.
Ir vietas, par kurām mēs neko negribas zināt; mēs labprāt izliekamies, ka šādu vietu vienkārši nav. Piemēram, izgāztuve. Taču šajā šķietami nepievilcīgajā atkritumu tuksnesī mājo neskaitāmas dzīvas radības - kukaiņi, rāpuļi, putni un zīdītāji. Viņiem izgāztuve ir elitāra dzīvesvieta, kas saviem iemītniekiem piedāvā barību un siltumu visu cauru gadu.
Latvijā labākais dabas norišu filmētājs Māris Maskalāns šajā filmā jau atkal pārsteidz ar savu asredzību un pacietību, kas ļauj stundām sēdēt pie putna ligzdas vai žurkas alas, lai galu galā notvertu izcilus kadrus. Savukārt Laila Pakalniņa šo dzīvnieku pasaules horeogrāfiju pārvērš intuitīvi smalkā bezvārdu metaforā, kurai mūziku speciāli rakstījis japāņu komponists Šigeru Umebajaši, vairāku Vona Karvaja (Kar Wai Wong) filmu mūzikas autors.
2005. gadā filma Leiputrija nominēta Eiropas Kino akadēmijas balvai par gada labāko dokumentālo filmu.
Ko tik gan visu Sprīdītis nepiedzīvo, gan Vēja mātes dēlus uzraugot, gan pieveicot milzi Lutausi, gan Sīkstuli. Ar brīnumsvilpīti un sprunguliņu bruņots, Sprīdītis dodas uz karaļpili, uzveic velnu un atbrīvo pili no nelabā varas. Tik daudz svešās malās piedzīvojis Sprīdītis saprot, ka ne karaļvalsts, ne princese Zeltīte viņam laimi neatnesīs, jo cilvēka īstā vieta ir viņa dzimtajā zemē, tuvinieku vidū.
Klusināts vērojums bērnu slimnīcas ikdienā – kravas automašīnas šoferis regulāri piegādā tīru veļu slimnīcas nodaļām, kur norisinās mazas, saspringtas drāmas uz dzīvību un nāvi. Filma bez teksta un skaidri lineāra sižeta, tikai noskaņu gleznas.
Spožs Lailas Pakalniņas radošās biogrāfijas aizsākums – diplomdarbs, absolvējot Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā, tobrīd izcilāko latviešiem pieejamo filmu nozares augstskolu, kas sniedza klasisku un pamatīgu kinoizglītību. Kinokritiķi saskata šajā filmā leģendārā Rīgas poētiskā dokumentālā kino tradīciju turpinājumu, savukārt pašas Pakalniņas rokrakstā tas ir pagrieziena punkts pēc publicistiskās žurnālistikas stilā ieturētajiem kursadarbiem.
Emocionāls stāsts par triju Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – centieniem iegūt politisku neatkarību un pašnoteikšanās tiesības. Atsevišķu cilvēku stāsti atspoguļo 20. gadsimta sarežģītās vēstures līkločus un Atmodas laiku, kad militāram pārspēkam pretī stājās gara spēks – dziesma. Filmas caurviju pavediens ir 1990. gada Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kad pirmoreiz pēc 50 okupācijas gadiem Rīgā satiekas dzimtenes un trimdas tautieši.
Filma Krustceļš ir viena no spilgtākajām kinematogrāfiskajām parādībām atjaunotās Latvijas neatkarības pirmajos gados, kad lielais vairums režisoru risināja politiskas un patriotiskas tēmas. Režisors Juris Podnieks to darīja ar māksliniecisku un emocionālu vērienu, viņa filmas jau bija novērtētas arī ārpus Latvijas, tāpēc Krustceļš tapa sadarbībā ar Japānas TV kanālu NHK un Lielbritānijas Channel 4.
Viņa atnāk naktī klusi kā kaķis. Viņa neļaus viņam aizmigt, kamēr viņš to nepabaros. Viņa vēlas pienu, kuru viņš atradis starp sapni un īstenību. Viņas vārds ir Bezmiegs. Ar zīmuļiem krāsotā attēla ņirboņa izceļ trauksmaino stāvokli starp nomodu un miegu.
Pirmā filma, ar kuru Latvijas un pasaules profesionālajā apritē uz palikšanu ienāca Vladimirs Leščovs. Latvijā gan viņš tika pamanīts jau pēc diviem studiju laika darbiem, taču Bezmiegs 2005. gadā kļuva par pasaules kinofestivālos visvairāk izrādīto un apbalvoto Latvijas filmu, Francijā tā tika nominēta balvas Les Lutins gada labākās Eiropas īsfilmas titulam un iekļauta nominēto filmu programmā, kas tika izrādīta gandrīz 20 valstīs vairākos kontinentos.
Poētisks dokumentāls vērojums par ikdienas dzīvi kādā Latvijas zvejnieku ciemā, kur sadzīvo gadsimtiem senas tradīcijas un vēju rūdīti vīri un sievas ar jaunbūvju optimismu un jaunās paaudzes smaidīgajām sejiņām.
Viena no pirmajām tā sauktā poētiskā Rīgas stila filmām, kas turklāt raksturo jaunu pieeju darba organizācijai un radikālas pārmaiņas autoru attieksmē pret filmas varoņiem un vidi – lai izveidotu īso filmiņu par zvejnieku dzīvi, autori ciematā nodzīvoja visu vasaru, iepazīstot cilvēkus un pieradinot tos pie kameras, nevis vienreiz aizbrauca, uzņēma paviršu reportāžu un steigšus aizbrauca, kā to darīja iepriekšējās paaudzes dokumentālisti. Tādējādi filmas materiāls ir daudz personiskāks un dziļāks, pārdomātāks un nemākslotāks; tas raksturo jaunā stila autoru patieso interesi par cilvēku, nevis tā sociālajām vai profesionālajām lomām.
https://www.filmas.lv/movie/1618/
20. gadsimta 30. gadi Rīgā. Inteliģentais bezdarbnieks Oļģerts Kurmis piepelnās kā ratiņstūmējs un kopā ar savu draugu, klaidoni Frīdi, atrod dažādus nelielus darbiņus pie Kalnkājas kunga, kurš cer tikt ievēlēts Saeimā. Kurmis jūtas atbildīgs arī par jauno meiteni Emmu Kārkls, kura nesen sēdējusi cietumā par sīkām zādzībām. Emma sāk strādāt par kalponi Kalnkāju namā un kopā ar Kurmi un Frīdi izlīmē mazmājnieku partijas plakātus, kamēr Emmu atkal apcietina, nu jau par "politisku lietu".
Kinokritiķi šajā režisora Leonīda Leimaņa pēdējā filmā atrod attālu līdzību ar itāļu neoreālismu un tā interesi par „mazo cilvēku", vienlaikus filma ir arī vienmēr aktuāla satīra par sociālām atšķirībām un vēlēšanu laiku daudzpartiju sistēmā. Iespaidīga ir filmas mūzika, ko sacerējis spožais žanra klasiķis Marģeris Zariņš, viens no pirmajiem postmodernistiem Latvijas kinomūzikā.
Valsts drošības orgāniem kļuvis zināms, ka Rīgā darbojas labi maskējusies noziedznieku grupa, kas izplata pretpadomju literatūru, pornogrāfiskas videokasetes, un pārdod nelikumīgai izvešanai uz ārzemēm senus, vērtīgus mākslas priekšmetus. Tiek arestēts noziedznieku grupas vadītājs, kāds Blumbergs, antikvāru vērtību pazinējs un cienītājs, taču lietišķu pierādījumu pret viņu trūkst.
Tad vienam no drošības dienesta darbiniekiem - vīriškīgam, veiklam un spēcīgam cilvēkam - izdodas iekļūt noziedznieku bandā kā ''savējam'', ar iesauku Dūzis, un panākt Blumberga uzticēšanos.
Noziedznieku vidū nav vienprātības, rit savstarpēja cīņa par varu un vērtību piesavināšanos. šai nesaudzīgajā cīņā, kur Dūža dzīvība ik brīdi pakļauta briesmām, notikumu gaitu jau faktiski virza viņš. Pēc tam, kad izgāžas mēģinājums izvest uz ārzemēm vērtīgu ordeņu kolekciju, noziedznieki nolemj ar Dūzi izrēķināties, bet atjautība un drosme palīdz viņam veikt savu uzdevumu līdz tā sekmīgam noslēgumam.
Filma pēc Rūdolfa Blaumaņa stāstu motīviem. 19. gadsimta beigas Latvijā. Viļņu Jānim pienācis laiks precēties, bet kā lai noskaidro, kura būs vislabākā sieva? Jānis nolemj izlikties, ka baznīcas zvana skaņas viņu padarījušas kurlu, un apbraukā apkārtnes meitas, visās mājās dzirdēdams to, kas preciniekam nemaz nebūtu jādzird. Tikai kalēja māsa Ilze uztraucas par to, kā nabaga slimnieku varētu atkal darīt veselu.
Filmas pamatā - Regīnas Ezeras scenārijs pēc viņas pašas romāna "Aka" motīviem. Kinolente, kas ar tik poētisku nosaukumu itin kā aicina meklēt tuvību ar dabas harmoniju, patiesībā ir sarežģīta, dziļu jūtu, pat nevaldāmu kaislību pārpilna psiholoģiska drāma. Pilsētnieks Rūdolfs atvaļinājuma laiku grib pavadīt lauku klusumā un mierā, pie ezera… Tur viņš satiek skolotāju Lauru - divu bērnu māti, kuras vīrs ir cietumā. Rūdolfs nepaliek vienaldzīgs, arī Laura atsaucas viņa jūtām. Laurai sākas dziļš iekšējs konflikts - viņa nespēj atteikties no jaunā jūtu sabangojuma, nespēj nedomāt par Rūdolfu, bet saprot arī, ka nedrīkst nodot savu vīru Riču, kas cietumā izcieš sodu par satiksmes negadījumu. Rūdolfā iemīlas arī Vija – Lauras vīra māsa, kas savas jūtas necenšas slēpt un izaicinoši cīnās par rīdzinieka uzmanību. Savs sūrs dzīvesstāsts ir arī Lauras vīra mātei Alvīnai.
Klasiska melodrāma, kuras panākumus savulaik nodrošināja perfekts režisoru-debitantu tandēms – populārais aktieris Gunārs Cilinskis un filmu ražošanas profesionālis Varis Brasla. Filma no Latvijas kinoklasikas zelta fonda meklē atbildi uz visos laikos aktuālu jautājumu – drīkst vai nedrīkst ļauties aizliegtai mīlai? –, turklāt ar šādu intīmu tematiku drosmīgi atšķīrās no sava laika padomju kino meinstrīma – sociālistiskās jauncelsmes un ražošanas problēmu tematikai veltītām filmām.