Vilciena mašīnistam Pētersonam kāds nepazīstamais sāk regulāri ieskaitīt naudu krājkases kontā. Ar laiku Pētersons uzzina, ka šī nauda viņam tiek maksāta par līdzdalību noziegumā, un pats uz savu galvu sāk izmeklēšanu.
Zobu protēzista Beļska pēkšņā nāve liek domāt par slepkavību, aizdomas krīt uz vairākiem viņa paziņām. Pie izmeklēšanas ķeras milicijas kapteinis Krastiņš, kurš darbojās jau Aloiza Brenča iepriekšējā kriminālfilmā Gaisma tuneļa galā.
Kādā Rīgas eksperimentālajā klīnikā nozagts jaunizveidotais preparāts vitofans un tā trūkums apdraud vairāku pacientu dzīvības. Krimināllieta uzticēta jaunajai izmeklētājai Mārai, kurai nākas turēt aizdomās pat savu līgavaini; notikumos iesaistīti gan kādas Kaukāza republikas iedzīvotāji, gan taksometrs ar numuru 24-25.
19. gadsimta beigas Latvijā. Alaines muižas kučieris Edgars mīl vešerienes meitu Kristīni, taču ir pārāk temperamentīgs, lai Kristīnes māte viņu uzskatītu par labu precinieku meitai. Muižas sulainis Vīskrelis un staļļa puisis Sutka cenšas pavedināt Edgaru uz dzeršanu un draudzību ar kroga meitu Matildi. Kristīni tikmēr bildina bagātais saimnieks Akmentiņš. Baznīcā pie altāra, jau līgavas kleitā tērpta, Kristīne tomēr atsaka Akmentiņam.
Viens no temperamentīgākajiem Latvijas kinorežisoriem Leonīds Leimanis filmu balstījis uz literatūras klasiķa Rūdolfa Blaumaņa darbiem, taču no rakstnieka atturīgi romantisko tēlu attiecībām savērpis vētrainu kaislību drāmu, ar to izsaucot sabiedrībā kaismīgas diskusijas par atļaušanās robežām ekranizācijās. Harizmatisko aktieru Vijas Artmanes un Ulda Pūcīša divspēle ir viens no spēcīgākajiem mīlas duetiem Latvijas kino vēsturē, un viss iepriekšminētais padarīja filmu Purva bridējs par vienu no skatītākajām sava laika spēlfilmām (26,6 miljoni skatītāju bijušās PSRS teritorijā).
Filmas pamatā ir dzejnieka Friča Dziesmas 1948.gadā Vācijā iznākušais darbs Poēm pa kulšen. Tradicionālā labības kulšanas talkā Kurzemē ierodas talcinieki. Saspringtais divu dienu darbs mijas ar nejaušu simpātiju rašanos, kopīgām maltītēm un jautrām epizodēm no pagrīdē mītošo peļu dzīvi, jo arī tām šis ir ziemas krājumu ievākšanas laiks. Talka beidzas ar jautru lauku balli, pēc kuras kuļmašīna un talcinieki aizbrauc, lai atgrieztos tikai nākamajā gadā.
Filma ir ģimenes drāma, kuras centrā ir mīlas trīsstūris - māte, meita, znots. Sižeta pamatā ir mātes bīstamās psiholoģiskās rotaļas ar znotu, lai atmodinātu viņā vīrieti.
Ir vietas, par kurām mēs neko negribas zināt; mēs labprāt izliekamies, ka šādu vietu vienkārši nav. Piemēram, izgāztuve. Taču šajā šķietami nepievilcīgajā atkritumu tuksnesī mājo neskaitāmas dzīvas radības - kukaiņi, rāpuļi, putni un zīdītāji. Viņiem izgāztuve ir elitāra dzīvesvieta, kas saviem iemītniekiem piedāvā barību un siltumu visu cauru gadu.
Latvijā labākais dabas norišu filmētājs Māris Maskalāns šajā filmā jau atkal pārsteidz ar savu asredzību un pacietību, kas ļauj stundām sēdēt pie putna ligzdas vai žurkas alas, lai galu galā notvertu izcilus kadrus. Savukārt Laila Pakalniņa šo dzīvnieku pasaules horeogrāfiju pārvērš intuitīvi smalkā bezvārdu metaforā, kurai mūziku speciāli rakstījis japāņu komponists Šigeru Umebajaši, vairāku Vona Karvaja (Kar Wai Wong) filmu mūzikas autors.
2005. gadā filma Leiputrija nominēta Eiropas Kino akadēmijas balvai par gada labāko dokumentālo filmu.
Ko tik gan visu Sprīdītis nepiedzīvo, gan Vēja mātes dēlus uzraugot, gan pieveicot milzi Lutausi, gan Sīkstuli. Ar brīnumsvilpīti un sprunguliņu bruņots, Sprīdītis dodas uz karaļpili, uzveic velnu un atbrīvo pili no nelabā varas. Tik daudz svešās malās piedzīvojis Sprīdītis saprot, ka ne karaļvalsts, ne princese Zeltīte viņam laimi neatnesīs, jo cilvēka īstā vieta ir viņa dzimtajā zemē, tuvinieku vidū.