Pēc Arvīda Griguļa romānamotīviem.Pirmie pēckara gadi, čekistu cīņa ar mežabrāļiem. Pāri jūrai naktī ierodas Ansis Leinasars, kura uzdevums ir sagatavot Latvijā apvērsumu. Laiks iet, taču uzdevuma izpilde neveicas, rezidentu uz katra soļa sagaida grūtības. Viņa pēdējā cerība ir tikšanās ar mežabrāļiem baznīcā, taču tā izrādās čekistu aplenkta. Apšaudē iet bojā arī Leinasara sakarnieks, un Ansis saprot, ka arī tas bijis čekists.
Filmas galvenie varoņi Ēriks un Daniels Rīgas ielās sludina Evanģēliju un savu izpratni par moderno kristiešu dzīvesveidu. Būdami draugi, tie tomēr ieņem radikāli pretējas ideālista un materiālista pozīcijas. Misijas sajūtu viņiem dod Bībele, kas ir viņu rokasgrāmata neierastajā pilsētas vidē. "Bet stunda nāk" ir grotesks un reizē patiess stāsts par cilvēkiem, kas mēģina savienot fanātisku ticību ar pasaulīgās dzīves kārdinājumiem un izdzīvošanas prasībām.
Filma par ekscentrisko un paradoksālo krievu filozofu Aleksandru Pjatigorski, budisma un Senās Indijas filozofijas speciālistu, kopš sešdesmitajiem gadiem leģendāru tēlu krievu intelektuālajās aprindās, pazīstamu rakstnieku, kurš vāc interesantus cilvēkus un nevēlas gatavoties nāvei.
Šķērsiela ir maza, tikai 800 metrus gara ieliņa Latvijas galvaspilsētas Rīgas nomalē, un tās dažādie iedzīvotāji ar saviem likteņiem, ikdienas gaitām un kaimiņu attiecībām veido sabiedrības mikromodeli Atmodas laikā. Izteiksmīgi tipāži, sirsnīgi ironiska aizkadra balss, silti iejūtīga autoru attieksme pret filmas varoņiem un patiesa interese par tā saukto „mazo cilvēku".
Viena no titulētākajām filmām Latvijas kino vēsturē - šķietami vienkārša un nepretencioza, bet tieši tādēļ iespaidīga filma, kas iekarojusi Eiropas prasīgāko auditoriju, saņemot Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā gada labākā dokumentālā filma (1989) un vēl citas prestižas starptautiskas balvas. Pirmajai filmai sekojuši jau divi turpinājumi – Jaunie laiki Šķērsielā (1999) un Kapitālisms Šķērsielā (2013), veidojot dokumentālu kinoromānu.
20. gadsimta 30. gadi Latgalē. Mazais Bonifācijs Pāvulāns, saukts par Boņuku, lauku mājās izdzīvo ziemu, pavasari un vasaru ar visiem puiku priekiem un nedienām. Boņuks ir ieskatījis skaisto kaimiņmājas meiteni Bigiju un paziņo, ka precēs viņu, bet meitenei jau ir savs iecerētais - saimniekdēls Aleksis. Kad Bigija Boņuku aicina uz savām kāzām un vēlāk aizbrauc līdzi vīram, zēns iet pie Pestītāja tēla aizlūgt, lai Dievmāte palīdz Bigijai svešā malā.
20.gadsimta 30.gadi. Cīrulīšu ģimenē ir pieci bērni, bet tēvs Valdemārs ir nabaga mūzikas skolotājs, kurš ar klavierstundām nevar nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai uzturētu ģimeni un samaksātu dzīvokļa īri saimniekam Skarainim. Protams, naudas nepietiek arī biļetēm uz mazā brīnumbērna Raimondiņa koncertu. Bērni labprāt atrisinātu šo situāciju, bet viss izvēršas lielā juceklī, un brīnumbērna pirksts tiek savainots tā, ka viņš vairs nevar muzicēt. Valdemārs izglābj koncertu, un Raimondiņa tēvs viņam piedāvā darbu savā mūzikas skolā.
Rīts sākas ar pastu – tā ir pierasts jau gandrīz mūžību. Filma ieskatās pierastās lietās, pierastās kustībās, pierastā dzīvē – pastnieka ikdienas rutīnā, kas tomēr nozīmē ļoti daudz tiem, kas gaida un saņem avīzes un vēstules.
90. gados Latvijas dokumentālā kino pamatstraume nodarbojas ar aktuāliem politiskās atmodas un nacionālās vēstures jautājumiem, un uz šī fona Lailas Pakalniņas filmas rada pilnīgi atšķirīgu kosmosu. Filma Pasts kopā ar iepriekšējām īsfilmām Veļa (1991) un Prāmis (1994) veido noslēgtu triloģiju, apliecinot Lailas Pakalniņas radošā rokraksta nu jau izkopto stilistiku – īsts kino, vārdiem neizstāstāma vizualitāte. Apliecinājums tam – 1996. gadā šīm filmām piešķirtā pasaules kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balva Kannu starptautiskajā kinofestivālā.
Laikā, kad padomju cilvēku muzikālo gaumi diktēja Maskavas ideologi, Juris Lapinskis piedāvāja alternatīvu. Jau kopš sešdesmitajiem gadiem viņš kopēja un izplatīja visdažādākos rietumu mūzikas ierakstus. Mūzika, kuru kopēja Lapinskis, sasniedza cilvēkus gan Latvijā, gan Krievijā. Un varbūt tieši pateicoties viņam, 60. un 70. gadu Rietumu mūzikas elki savam piekritēju pulkam var pieskaitīt daudzus tūkstošus bijušās Padomju Savienības iedzīvotājus. Pats Lapinskis par to saņēma cietumsodu un labošanas darbus. Toreiz šajos lentu ripuļos atradās kaut kas vairāk par mūziku, mazliet vairāk no tā, kas atradās dzelzs priekškara otrā pusē - mazliet vairāk gaisa un mazliet vairāk brīvības.
XX gadsimta piecdesmitie gadi, pierobežas pilsēta pie jūras un dzīves "robežvalstī" absurdie likumi. Melnbaltās filmas intriga – mūsdienīgs retro kā pasaka par Pelnrušķītes kurpīti, kas šoreiz atrasta robežjoslā pie jūras. Prinča vietā – krievu armijas zaldāti. Bet kas ir Pelnrušķīte?
Šobrīd starptautiski konvertējamākās latviešu režisores Lailas Pakalniņas pirmā spēlfilma, kas top pēc vairākām jau starptautiski atzītām dokumentālām filmām, saglabājot dokumentāla vērojuma stilistiku un iezīmējot to kā režisores turpmākā rokraksta pamatu. Filma neizdabā skatītāja ierastajām uztveres iemaņām, daudzpunkti ir apzināts stāsta veidošanas paņēmiens. Izcila grafiskā attēla kultūra, pazudušā laika inscenējums, kas sižeta atrakciju vietā piedāvā sajūtas, noskaņas un sadzīves detaļās atklātu padomju laika absurdu.
Nacionālais sezonas hits par neseno vēsturi Latvijā. Likteņa melodrāma ar raibas komēdijas elementiem un tautā jau folklorizējušos mūziku. Trijstūris – nedziedināms zinātnieks, akla meitene un jauns bards iz tautas uz mežonīgā kapitālisma dzimšanas, sīkpartiju konfliktu, pilsētas ņirbas un dziedošās dzimtenes dabas fona. Uzvar brīnums un mīlestība, kaut daži personāži mirst.