Matīss Zelčs, Latvijas nacionālā arhīva darbinieks Rīgā, kādā naktī pamana uz tilta sievieti. Viņš neiejaucas tās mēģinājumā ielēkt no tilta ūdenī un noslīcināties, tas izraisa Matīsā vainas sajūtu un izmaina viņa dzīvi.
Ir vietas, par kurām mēs neko negribas zināt; mēs labprāt izliekamies, ka šādu vietu vienkārši nav. Piemēram, izgāztuve. Taču šajā šķietami nepievilcīgajā atkritumu tuksnesī mājo neskaitāmas dzīvas radības - kukaiņi, rāpuļi, putni un zīdītāji. Viņiem izgāztuve ir elitāra dzīvesvieta, kas saviem iemītniekiem piedāvā barību un siltumu visu cauru gadu.
Latvijā labākais dabas norišu filmētājs Māris Maskalāns šajā filmā jau atkal pārsteidz ar savu asredzību un pacietību, kas ļauj stundām sēdēt pie putna ligzdas vai žurkas alas, lai galu galā notvertu izcilus kadrus. Savukārt Laila Pakalniņa šo dzīvnieku pasaules horeogrāfiju pārvērš intuitīvi smalkā bezvārdu metaforā, kurai mūziku speciāli rakstījis japāņu komponists Šigeru Umebajaši, vairāku Vona Karvaja (Kar Wai Wong) filmu mūzikas autors.
2005. gadā filma Leiputrija nominēta Eiropas Kino akadēmijas balvai par gada labāko dokumentālo filmu.
20.gadsimta 30.gadi. Cīrulīšu ģimenē ir pieci bērni, bet tēvs Valdemārs ir nabaga mūzikas skolotājs, kurš ar klavierstundām nevar nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai uzturētu ģimeni un samaksātu dzīvokļa īri saimniekam Skarainim. Protams, naudas nepietiek arī biļetēm uz mazā brīnumbērna Raimondiņa koncertu. Bērni labprāt atrisinātu šo situāciju, bet viss izvēršas lielā juceklī, un brīnumbērna pirksts tiek savainots tā, ka viņš vairs nevar muzicēt. Valdemārs izglābj koncertu, un Raimondiņa tēvs viņam piedāvā darbu savā mūzikas skolā.
XX gadsimta piecdesmitie gadi, pierobežas pilsēta pie jūras un dzīves "robežvalstī" absurdie likumi. Melnbaltās filmas intriga – mūsdienīgs retro kā pasaka par Pelnrušķītes kurpīti, kas šoreiz atrasta robežjoslā pie jūras. Prinča vietā – krievu armijas zaldāti. Bet kas ir Pelnrušķīte?
Šobrīd starptautiski konvertējamākās latviešu režisores Lailas Pakalniņas pirmā spēlfilma, kas top pēc vairākām jau starptautiski atzītām dokumentālām filmām, saglabājot dokumentāla vērojuma stilistiku un iezīmējot to kā režisores turpmākā rokraksta pamatu. Filma neizdabā skatītāja ierastajām uztveres iemaņām, daudzpunkti ir apzināts stāsta veidošanas paņēmiens. Izcila grafiskā attēla kultūra, pazudušā laika inscenējums, kas sižeta atrakciju vietā piedāvā sajūtas, noskaņas un sadzīves detaļās atklātu padomju laika absurdu.