Režisora Vesa Andersona ("Viesnīca Diženā Budapešta", "Lieliskais Lapsas kungs") jaunā leļļu animācijas filma stāsta par 12 gadus veco Atari Kobajaši. Kad pēc korumpētā mēra pavēles visi Megasaki pilsētas suņi tiek nosūtīti dzīvot uz vientuļas salas, Atari vienatnē dodas glābt savu uzticamo suni Spotu. Kopā ar pārējiem suņiem viņš uzsāk krusta gājienu pret korumpēto mēru, kas pāraug piedzīvojumā, kurš mainīs ne tikai pilsētas, bet arī paša Atari dzīvi...
Strops satraukti dūc – nupat novākta vasaras medus raža. Varbūt beidzot spiets tiks izraudzīts dalībai Medus spēlēs? Maijas jaukais satraukums zūd, kad viņa uzzina, ka strops nepiedalīsies spēlēs, turklāt puse ražas būs jāatdod spēļu dalībniekiem. Maijai tas šķiet netaisnīgi. Bez stropa karalienes atļaujas viņa grasās lidot uz Zumtropoli pie imperatores un lūgt atļauju piedalīties spēlēs, pārstāvot savu stropu.
Čīles režisora Sebastjena Lelio filma "A Fantastic Woman" ("Fantastiska sieviete") vēsta par transpersonu Marinu un viņas mīļoto vīrieti Orlando. Marina, kura strādā par viesmīli un cenšas izveidot dziedātājas karjeru, un par viņu 30 gadus vecākais Orlando, ir iemīlējušies un plāno kopīgu nākotni. Pēc Marinas dzimšanas dienas svinībām Orlando kļūst slikti, tāpēc viņa nogādā draugu slimnīcā, kur viņš mirst. Līdz ar sērām par mīļotā nāvi sievietei nākas saskarties arī ar Orlando tuvinieku nicinājumu un diskrimināciju, turklāt viņa tiek turēta aizdomās kā viņa nāves vaininiece. Orlando bijusī sieva aizliedz Marinai apmeklēt bēres un Orlando dēls draud izmest Marinu no dzīvokļa. Cīņa par iespēju būt tādai, kāda viņa vēlas, nav beigusies, bet gan pieņēmusi jaunus apmērus. Tas ir stāsts par sarežģītu, spēcīgu, atklātu un fantastisku sievieti.
Filmas darbība notiek uz patiesu vēsturisku notikumu fona un stāsta par Bruklinas advokātu Džeimsu Donovanu, kurš attopas aukstā kara epicentrā, kad CIP viņu nosūta veikt praktiski neiespējamu uzdevumu – vienoties par PSRS notvertā izlūklidmašīnas U2 amerikāņu pilota atbrīvošanu.
Matīss Zelčs, Latvijas nacionālā arhīva darbinieks Rīgā, kādā naktī pamana uz tilta sievieti. Viņš neiejaucas tās mēģinājumā ielēkt no tilta ūdenī un noslīcināties, tas izraisa Matīsā vainas sajūtu un izmaina viņa dzīvi.
Ir vietas, par kurām mēs neko negribas zināt; mēs labprāt izliekamies, ka šādu vietu vienkārši nav. Piemēram, izgāztuve. Taču šajā šķietami nepievilcīgajā atkritumu tuksnesī mājo neskaitāmas dzīvas radības - kukaiņi, rāpuļi, putni un zīdītāji. Viņiem izgāztuve ir elitāra dzīvesvieta, kas saviem iemītniekiem piedāvā barību un siltumu visu cauru gadu.
Latvijā labākais dabas norišu filmētājs Māris Maskalāns šajā filmā jau atkal pārsteidz ar savu asredzību un pacietību, kas ļauj stundām sēdēt pie putna ligzdas vai žurkas alas, lai galu galā notvertu izcilus kadrus. Savukārt Laila Pakalniņa šo dzīvnieku pasaules horeogrāfiju pārvērš intuitīvi smalkā bezvārdu metaforā, kurai mūziku speciāli rakstījis japāņu komponists Šigeru Umebajaši, vairāku Vona Karvaja (Kar Wai Wong) filmu mūzikas autors.
2005. gadā filma Leiputrija nominēta Eiropas Kino akadēmijas balvai par gada labāko dokumentālo filmu.
20.gadsimta 30.gadi. Cīrulīšu ģimenē ir pieci bērni, bet tēvs Valdemārs ir nabaga mūzikas skolotājs, kurš ar klavierstundām nevar nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai uzturētu ģimeni un samaksātu dzīvokļa īri saimniekam Skarainim. Protams, naudas nepietiek arī biļetēm uz mazā brīnumbērna Raimondiņa koncertu. Bērni labprāt atrisinātu šo situāciju, bet viss izvēršas lielā juceklī, un brīnumbērna pirksts tiek savainots tā, ka viņš vairs nevar muzicēt. Valdemārs izglābj koncertu, un Raimondiņa tēvs viņam piedāvā darbu savā mūzikas skolā.
XX gadsimta piecdesmitie gadi, pierobežas pilsēta pie jūras un dzīves "robežvalstī" absurdie likumi. Melnbaltās filmas intriga – mūsdienīgs retro kā pasaka par Pelnrušķītes kurpīti, kas šoreiz atrasta robežjoslā pie jūras. Prinča vietā – krievu armijas zaldāti. Bet kas ir Pelnrušķīte?
Šobrīd starptautiski konvertējamākās latviešu režisores Lailas Pakalniņas pirmā spēlfilma, kas top pēc vairākām jau starptautiski atzītām dokumentālām filmām, saglabājot dokumentāla vērojuma stilistiku un iezīmējot to kā režisores turpmākā rokraksta pamatu. Filma neizdabā skatītāja ierastajām uztveres iemaņām, daudzpunkti ir apzināts stāsta veidošanas paņēmiens. Izcila grafiskā attēla kultūra, pazudušā laika inscenējums, kas sižeta atrakciju vietā piedāvā sajūtas, noskaņas un sadzīves detaļās atklātu padomju laika absurdu.