Art Dodge ir gleznotājs, kļuvis par galeristu, kas slīkst parādos. Viņam iekrīt pāri galvai, kad krāpnieka darbs noved pie saderināšanās ar bagātu šķirto personu. Viņš iejūtas dziļāk, kad iemīlas viņas māsā, un izgudro dvīņubrāli par viņas skaistuli; un vēl dziļāk, kad ierodas viņa līgavas bijušais vīrs, meklējot atriebību.
Divi bijušie olimpieši, viens - daiļslidotājs un otrs - hokejists, viens otram piesprauž cerības uz pēdējo šaušanu olimpiskajā godībā. Tas ir, protams, ja viņi var atturēties no viena otra nogalināšanas šajā procesā ...
Pēc atbrīvošanas no armijas Braiens Flanagans pārceļas atpakaļ uz Kvīnsu un sāk darbu bārā, kuru vada Doug Coughlin, kurš māca Braienam stieņu kopšanas mākslu. Braiens ātri kļūst par patronu favorītu ar savu bezgaumīgo dzērienu sajaukšanas stilu, un Braients pieņem savu mentora cinisko dzīves filozofiju un dodas naudas meklējumos.
Abby ir grūtniece ar ziņkārīgu jauno pansionātu dzīvoklī virs viņas garāžas. Izrādās, ka viņš ir debesu iesūtīts, un paātrina Apokalipsi, asiņojot upes, piemiedzot mērus un sekojot Svētajiem Rakstiem vārdu pa vārdam.
Kad brāļi un māsas Džūdija un Pīters atklāj apburtu galda spēli, kas paver durvis maģiskai pasaulei, viņi negribot uzaicina Alanu - pieaugušo, kurš spēles laikā ir ieslodzīts 26 gadus - savā viesistabā. Alans vienīgā cerība uz brīvību ir spēles pabeigšana, kas izrādās riskanta, jo visi trīs darbojas no milzu degunradžiem, ļaunajiem pērtiķiem un citām drausmīgām radībām.
Liberāļu aktīvistu advokāts atsavināja savu meitu Maggie pirms gadiem, kad viņa atklāja viņa daudzās lietas. Tagad konservatīvs korporatīvais jurists Madžijs piekrīt tiesā stāties pretī tēvam. Lai iegūtu paaugstinājumu, viņai jāaizstāv autoražotājs pret apsūdzībām, ka viņu vagoni ar eksploziju ir nedroši. Kad māte lūdz mieru, Maggija uzņemas savu tēvu tiesāšanā, kas kļūst arvien personīgāka un nejauka.
Kad viņu kuģa avārija nokrīt uz attālas planētas, pārgaismotie pasažieri drīz uzzina, ka aizbēgušais notiesātais Riddiks nav vienīgais, no kā jābaidās. Nāvīgas radības slēpjas ēnās, gaidot uzbrukumu tumsā, un planēta strauji ienīst pilnīga aptumsuma pilnīgajā melnumā. Palielinoties ķermeņa skaitam, lemti izdzīvojušie ir spiesti vērsties pie Riddika ar savām baismīgajām acīm, lai viņus vadītu pa tumsu uz drošību. Ar laiku beidzas, ir tikai viens noteikums: Esiet gaismā.
Filmas pamatā ir patiess stāsts par Vladislavu Špīlmanu, kurš trīsdesmitajos gados tika uzskatīts par izcilāko pianistu Polijā, varbūt pat visā Eiropā, un brīnumainā kārtā palicis dzīvs ebreju masu iznīcināšanas grautiņā 2.Pasaules kara laikā. Savukārt režisors Romāns Polaņskis bērnībā ir pārcietis holokausta režīmu Krakovas geto. Brīnumainā kārtā viņam izdevies izglābies no koncentrācijas nometnes, kurā viņa māte gāja bojā. Kad Polaņska rokās nonāca Špīlmana autobiogrāfiskais romāns "Brīnumainā izdzīvošana" (Das wunderbare Uberlenen, 1998.), viņš uzreiz saprata, ka tā ir tēma viņa nākamajai filmai.
Polaņskis filmā uzsvaru nav licis uz ebreju masu iznīcināšanu koncentrācijas nometnēs vai leģendāro, izmisīgo cīņu par izdzīvošanu ebreju nomitināšanas vietā Varšavas geto. Visas kara šausmas un ebreju vajāšana tiek nodota skatītājam ar pianista acīm - no visām slēptuvēm, kur viņš slēpjas. Pianists nav attēlots kā varonis, viņš vienkārši cenšas saglabāt savu dzīvību, lai atkal varētu nodoties iemīļotajai klavierspēlei. Visi pārējie viņa ģimenes locekļi kopā ar tūkstošiem citu ebreju tiek iestumti vagonos, kas aizved tos iznīcībai. Pianistu no šīs masu deportācijas vietas izglābj vācu savervētais ebreju policists. Ar paziņu palīdzību viņam izdodas izbēgt arī no ebreju darba nometnes Varšavas geto, viņa slēptuves mainās no mājas uz māju. Viņam tiek sameklēts dzīvoklis kādā daudzstāvu mājā pat pašā vācu perēkļa vidū - drošības labad. Māja tiek sabombardēta un pianists slēpjas te vienās drupās, te nākamajās. Viņš ceļo kā ēna un pats arī sāk izskatīties kā ēna (Adrians Brodijs filmēšanās laikā zaudēja 14 kg). Vērojot šo izmisīgo cīņu par izdzīvošanu, nevilšus rodas pilnīgi eksistenciālas sajūtas. Kāds vācu kapteinis jau pašās kara beigās atrod pianistu mājā, kur vācieši pirms atkāpšanās iekārtojuši štābu. Kapteinis liek pianistam sēsties pie klavierēm un spēlēt, lai pierādītu, ka viņš nemelo un tiešām ir pianists. Mūzika izglābj Špīlmanu arī šoreiz, jo vācieti, kurš pats, kā izrādās, ir mūziķis, saviļņo pianista klavierspēle…
Vladislavs Špīlmans nodzīvoja Varšavā līdz pat savai nāvei un mira 2000.gadā 88 gadu vecumā.