Deviņgadīgs puika un pasaule. Filma tika filmēta nabadzīgākajā un skaistākajā Latvijas reģionā Latgalē. Tajā spēlē gan profesionāli aktieri, gan vietējie iedzīvotāji. Skaudrie apstākļi arī diktēja filmas vizuālo valodu, tās "provinciālo" estētiku. Filmas darbības vidi droši var uztvert kā ar globalizāciju apsēstās pasaules nomali. Tādu Eiropas Tvinpīku vai Fargo. Kur cilvēki dedzina sevi kaislību ugunīs, mīl, krāpj, tic Dievam, bet var arī noindēt. Un pāri visam - Daba - neaptveramu ilgu simbols.
Kādā Latvijas ceptuvē Ainas kundze ik dienas ar rokām pārsit 40 000 olu, un šo monotono darbu viņa dara jau gandrīz 20 gadus no vietas. Sievietes mūžā virknējušies dramatiski, reizēm pat traģiski notikumi, jaunībā iecerētā dzīve nebija gluži tāda, kāda tā izveidojusies, taču Aina joprojām ir itin apmierināta ar visu, dzīvo kopā ar suni, reizēm aizbrauc pie vīra kapa un pat aizdod kaimiņiem pa latiņam no savas pensijas.
Filmā Olu kundze režisore Una Celma izmanto gan arhīva hroniku iestarpinājumus no Ainas kundzes jaunības laikiem, gan intervijas ar varoni un ainiņas no viņas ikdienas. Šis nepretenciozais stāsts īsā laikā izpelnījās ārkārtīgu ievērību pasaules kinofestivālos, pēc 90. gadu krīzes atjaunojot Latvijas filmdaru ticību pašmāju filmu konvertējamībai gan Baltijas valstu mērogā, gan pasaulē.
Pirmās filmas – "Šķēriela" darbība risinājās Rīgas nomales ieliņā 1988.gadā, laikā, kad Latvijā sākās cīņa par nacionālo neatkarību. Ir pagājuši desmit gadi. Filmas autori atkal atgriezušies mazajā Rīgas nomales ieliņā. Šķērsiela ir kā Latvijas plauksta, kur jebkura zīlniece var saskatīt likteņlīnijas. Šķērsielai cauri izgājuši mērnieki. Zemi kaut kā sadalīja un pārdalīja, bet iemērīt kādam lielāku gabalu dvēseles miera mērnieki, protams, nespēj. Mainījušies ne tikai kaimiņu īpašumi un rocība, citādi ievirzījušās attiecības pat ģimeņu ietvaros.
Baltvācu meitenes un latviešu radiožurnālista mīlestības konfrontācija ar Otrā pasaules kara politikas nežēlīgajām grimasēm. Bīstama spēle, kurā ierautas valstis un to vadoņi, mazie cilvēki un viņu dzīves. Spēle, kurā nav uzvaras.
Jaunu kinematogrāfistu spēle ar žanra kanoniem – vēsturisku melodrāmu. 1940., liktenīgais Eiropas baigais gads, kad tiek okupēta arī neatkarīgā Latvija.
"Lai kādas grūtības un pat katastrofas nepiemeklētu cilvēkus, tie nedrīkst zaudēt garīgus ideālus, jo tikai tāds var būt cilvēces vēsturiskās attīstības procesa turpinājums un pārbaude! Šī atziņa manī radīja nepieciešamību uzņemt filmu "Anna", veltītu mūķenes Annas Notkenas piemiņai, kura ar savu dzīvi pierādīja garīgo ideālu spēku un vērtību." Aloizs Brenčs
Filma stāsta par uzticīgu kalpošanu garīgiem ideāliem. Tās pamatā ir Rīgas Cisterciešu klostera mūķenes Annas Notkenas dzīves stāsts. Viņa dzīvoja 16.gadsimtā, kad līdz Rīgai bija atšalcis reformācijas vilnis un jautājumi par patiesajām vērtībām un konformismu bija tik pat aktuāli, kā tas, iespējams, ir šodien.
Mūsdienu pasaka par mīlestību, par to, cik bīstami spēlēties ar otra cilvēka jūtām. Šķietami atraidītās mīlestības dēļ Māris apprec meiteni, ko nejauši saticis atraidījuma vakarā. Bēgšana no jūtām pārtop jaunā mīlestībā.
Divām māsiņām, Martai un Lindai, uz mēnesi vajadzīga aukle, jo tētis pelna ģimenei naudu Anglijā, bet mammai jābrauc uz kursiem pilsētā. Aukle Una vairāk nodarbināta ar savas privātās dzīves problēmām, tāpēc meiteņu audzināšanai izvēlas vienkāršāko metodi – komandēšanu. Martai neatliek nekas cits, kā apgūt lielās kompromisa mākslas noslēpumus, un jaunā rīcības taktika atklāj brīnumu lietas.
Režisors Varis Brasla varbūt vislabāk Latvijā prot strādāt ar mazajiem aktieriem, filma Ūdensbumba resnajam runcim ir viņa atgriešanās ģimenes filmu žanrā pēc vairākām spožām un skatītāju mīlētām filmām 80. un 90. gados. Arī Ūdensbumba resnajam runcim saņēma Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps Skatītāju balvu un vēl vairākas citas, turklāt pēc ilgāka pārtraukuma pulcināja kinoteātros ievērojamu skaitu kinoskatītāju, kas gandrīz jau bija pārstājuši apmeklēt Latvijas filmas.
Ir 1919. gads. Pirmais pasaules karš ir beidzies. Mārtiņš pēc daudziem gadiem, kas pavadīti karojot svešumā, atgriežas Latvijā pie savas līgavas Elzas. Viņš nenojauš, ka izšķīrīgā cīņa - gan par Elzas sirdi, gan par jaundibināto Latvijas valsti - vēl tikai priekšā. Vācu karaspēks krievu virsnieka Pāvela Bermonta vadībā grasās ieņemt Rīgu. Šķiet, ka vienīgā Latvijas cerība iepretī vācu karaspēkam ir sabiedroto valstu atbalsts. Taču Mārtiņš ar saujiņu drošsirdīgo ir gatavs cīnīties. Rīgas sargu varonība nostiprina ticību Latvijas valstij gan pašu zemē, gan ārvalstīs.