Pirmā latviešu literatūras klasikas ekranizācija, filmas uzņemšanas grupā pirmoreiz pārsvarā ir latviešu kinoprofesionāļi.
19. gadsimta beigas Latvijā. Kalpone Madara mīl kalpu Andru, bet mantas dēļ apprec veco un bagāto Mālnieku saimnieku Miglu. Lielu māju saimnieces dzīve Madaru padara arvien cietāku un skarbāku, viņa ir nežēlīga pret savas māsas ģimeni, bet pēc vīra nāves ļauj iet bojā arī pašas dēlam, domādama, ka Matīsiņš traucē viņas laulībām ar Andru. Tomēr Andrs kopā ar Madaras māsasmeitu Lienu dodas uz pilsētu, un Madara izmisumā metas Daugavā.
Vecā zvejnieka Kļavas dēls Oskars vairs negrib pakļauties ne tēva diktātam, ne veciem ieradumiem – viņš sapņo par lieliem, jauniem tīkliem, leduspagrabu un visu zvejnieku neatkarību no zivju uzpircēja Garozas. Sākumā gan Oskara plāniem neviens netic, izņemot dzīvespriecīgo dēkaini Fredi, un tieši ar viņa palīdzību Oskars uzbūvē jauno murdu, izcīnot veco zvejnieku atzinību. Filmas stāstā ir arī mīlestība un nodevība, kolorīti zvejniekciema tipāži un tautiskas ziņģes, kas vēlāk folklorizējušās.
Autozagļu banda uzzina, ka lauku mājas saimniecei Kņopienei brālis uzdāvinājis volgu. Ādolfs un Spuļģis maskējas par veterinārārstiem un mēģina mašīnu nozagt, bet večiņa izrādās tīri sprigana un tik viegli neļaujas piekrāpties. Vētrainie piedzīvojumi beidzas somu pirtī, kur atklājas, ka Kņopiene patiesībā ir pārģērbta milicijas leitnante Gita un tā bijusi rūpīgi izplānota zagļu ķeršanas operācija.
Pēc Arvīda Griguļa romānamotīviem.Pirmie pēckara gadi, čekistu cīņa ar mežabrāļiem. Pāri jūrai naktī ierodas Ansis Leinasars, kura uzdevums ir sagatavot Latvijā apvērsumu. Laiks iet, taču uzdevuma izpilde neveicas, rezidentu uz katra soļa sagaida grūtības. Viņa pēdējā cerība ir tikšanās ar mežabrāļiem baznīcā, taču tā izrādās čekistu aplenkta. Apšaudē iet bojā arī Leinasara sakarnieks, un Ansis saprot, ka arī tas bijis čekists.
Filmas galvenie varoņi Ēriks un Daniels Rīgas ielās sludina Evanģēliju un savu izpratni par moderno kristiešu dzīvesveidu. Būdami draugi, tie tomēr ieņem radikāli pretējas ideālista un materiālista pozīcijas. Misijas sajūtu viņiem dod Bībele, kas ir viņu rokasgrāmata neierastajā pilsētas vidē. "Bet stunda nāk" ir grotesks un reizē patiess stāsts par cilvēkiem, kas mēģina savienot fanātisku ticību ar pasaulīgās dzīves kārdinājumiem un izdzīvošanas prasībām.
Filma par ekscentrisko un paradoksālo krievu filozofu Aleksandru Pjatigorski, budisma un Senās Indijas filozofijas speciālistu, kopš sešdesmitajiem gadiem leģendāru tēlu krievu intelektuālajās aprindās, pazīstamu rakstnieku, kurš vāc interesantus cilvēkus un nevēlas gatavoties nāvei.
Šķērsiela ir maza, tikai 800 metrus gara ieliņa Latvijas galvaspilsētas Rīgas nomalē, un tās dažādie iedzīvotāji ar saviem likteņiem, ikdienas gaitām un kaimiņu attiecībām veido sabiedrības mikromodeli Atmodas laikā. Izteiksmīgi tipāži, sirsnīgi ironiska aizkadra balss, silti iejūtīga autoru attieksme pret filmas varoņiem un patiesa interese par tā saukto „mazo cilvēku".
Viena no titulētākajām filmām Latvijas kino vēsturē - šķietami vienkārša un nepretencioza, bet tieši tādēļ iespaidīga filma, kas iekarojusi Eiropas prasīgāko auditoriju, saņemot Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā gada labākā dokumentālā filma (1989) un vēl citas prestižas starptautiskas balvas. Pirmajai filmai sekojuši jau divi turpinājumi – Jaunie laiki Šķērsielā (1999) un Kapitālisms Šķērsielā (2013), veidojot dokumentālu kinoromānu.
20. gadsimta 30. gadi Latgalē. Mazais Bonifācijs Pāvulāns, saukts par Boņuku, lauku mājās izdzīvo ziemu, pavasari un vasaru ar visiem puiku priekiem un nedienām. Boņuks ir ieskatījis skaisto kaimiņmājas meiteni Bigiju un paziņo, ka precēs viņu, bet meitenei jau ir savs iecerētais - saimniekdēls Aleksis. Kad Bigija Boņuku aicina uz savām kāzām un vēlāk aizbrauc līdzi vīram, zēns iet pie Pestītāja tēla aizlūgt, lai Dievmāte palīdz Bigijai svešā malā.
20.gadsimta 30.gadi. Cīrulīšu ģimenē ir pieci bērni, bet tēvs Valdemārs ir nabaga mūzikas skolotājs, kurš ar klavierstundām nevar nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai uzturētu ģimeni un samaksātu dzīvokļa īri saimniekam Skarainim. Protams, naudas nepietiek arī biļetēm uz mazā brīnumbērna Raimondiņa koncertu. Bērni labprāt atrisinātu šo situāciju, bet viss izvēršas lielā juceklī, un brīnumbērna pirksts tiek savainots tā, ka viņš vairs nevar muzicēt. Valdemārs izglābj koncertu, un Raimondiņa tēvs viņam piedāvā darbu savā mūzikas skolā.
Rīts sākas ar pastu – tā ir pierasts jau gandrīz mūžību. Filma ieskatās pierastās lietās, pierastās kustībās, pierastā dzīvē – pastnieka ikdienas rutīnā, kas tomēr nozīmē ļoti daudz tiem, kas gaida un saņem avīzes un vēstules.
90. gados Latvijas dokumentālā kino pamatstraume nodarbojas ar aktuāliem politiskās atmodas un nacionālās vēstures jautājumiem, un uz šī fona Lailas Pakalniņas filmas rada pilnīgi atšķirīgu kosmosu. Filma Pasts kopā ar iepriekšējām īsfilmām Veļa (1991) un Prāmis (1994) veido noslēgtu triloģiju, apliecinot Lailas Pakalniņas radošā rokraksta nu jau izkopto stilistiku – īsts kino, vārdiem neizstāstāma vizualitāte. Apliecinājums tam – 1996. gadā šīm filmām piešķirtā pasaules kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balva Kannu starptautiskajā kinofestivālā.