Stāsts par tango karali Oskaru Stroku , par viņa mīlestību un nodevību, par viņa neveiksmīgajiem veikaliem un tango mūziku, kas skan Rīgā un Berlīn;e, aizved mūs uz Argentīnu, Japānu un Ķīnu. Komponistu savienībā Stroku uzņem 30 gadus pēc viņa nāves.
Latviešu sarkano strēlnieku kolektīvu portretu veido emocionāli veco vīru atmiņu stāsti. Vienreizēji un sūri ir viņu likteņi pirmajā pasauales karā un revolūcijā, pilsoņu kara frontēs, 30. gados. Strēlnieku uzvaras, brašums, pārliecība, smeldze, traģika. Filmas autoriem izdevies atkarot to visu laika nežēlīgajam plūdumam, likt apjaust latviešu strēlnieku kopējo vietu vēsturē un tautā.
Maza meitenīte viena klejo pa rīta rosības pārņemtu pilsētu, meklēdama baltos zvaniņus, kas tai iepatikušies puķu veikala skatlogā.
Pagrieziena punkts Latvijas kinomākslā - ar spēlfilmas paņēmieniem uzņemts darbs (mazās meitenītes impulsīvais klejojums pa Rīgas ielām ir filmas radošās grupas aranžēts), taču šī hrestomātiskā filma, kas balstīta šķietami dokumentālā vērojumā, aizsāk jaunu laika skaitīšanu latviešu dokumentālā kino vēsturē un kļūst par pamatakmeni Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolai. Filmā Baltie zvani ieskanas atsauces uz pasaules kino klasiku - slavenajām pilsētas ritmu filmām, kuras konceptuāli apspēlēja industriāli urbānā skarbuma un cilvēka darbības kontrastu. Autori atsakās gan no diktora teksta, gan atklātu patiesību manifestēšanas, filmu būvējot tikai uz trokšņa un skaņu fonogrammas.
Šis ir stāsts par režīmu, kas izdeva nacistiem ebrejus un slepkavoja cilvēkus pēc kvotām. Ar rietumu pasaules atbalstu šis režīms uzvarēja 1945.g. 9.maijā. Pēc "Lielās uzvaras" cilvēku slepkavības un deportācijas turpinājās. Lai arī noziegumi tika rūpīgi slēpti un pierādījumi iznīcināti, PSRS asiņainās pēdas pilnībā izdzēst nav izdevies.
Latvieši dzied: „Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā". Kaut gan saskaņā ar fiziskās ģeogrāfijas likumiem Latvijā kalnu nemaz nav. Bet kur tad īsti latvieši „stāv un dzied"? Nu jau var teikt – tieši turpat, kur slēpo. Un tā viņi rada kalnus… Sniegotus, protams.
Senos laikos, lai uzceltu templi vai baznīcu, bija nepieciešams upuris, vislabāk jau sienā iemūrēta jaunava... Un arī mūsdienu tempļa, jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas liktenī un būvlaukumā filmas autori saskata mitoloģisku un rituālu kārtību, pretstatu cīņu un poētisku gleznieciskumu.
Vismaz latviešus nereti nomoka jautājums par to, kāpēc viņu kaimiņi - igauņi dzīvo tik labi, cik labi viņi dzīvo. Tāpēc ir visai dabiski painteresēties, no kurienes igauņiem, piemēram, šujmašīnas un velosipēdi? Un vai gadījumā šīm mantām nav kāds sakars ar latviešu kuģi "Rasma", kas nogrima pie Igaunijas krastiem.
Latvijas Universitātes matemātikas students Iļja (Elijahu) Ripss 20 gadu vecumā Rīgas centrā mēģināja sadedzināties. Tas bija protests pret Padomju okupāciju Čehoslovākijā. Nu jau vairāk nekā 40 gadus Ripss dzīvo Izraēlā un tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem un oriģinālākajiem matemātiķiem pasaulē. Tomēr arī zinātniskajā darbā viņš robežas nepazīst. Ripsa centieni atšifrēt Svētajos Rakstos apslēptus vēstījumus turpina šķelt gan zinātnisko, gan reliģisko sabiedrību.
Klusināts vērojums bērnu slimnīcas ikdienā – kravas automašīnas šoferis regulāri piegādā tīru veļu slimnīcas nodaļām, kur norisinās mazas, saspringtas drāmas uz dzīvību un nāvi. Filma bez teksta un skaidri lineāra sižeta, tikai noskaņu gleznas.
Spožs Lailas Pakalniņas radošās biogrāfijas aizsākums – diplomdarbs, absolvējot Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā, tobrīd izcilāko latviešiem pieejamo filmu nozares augstskolu, kas sniedza klasisku un pamatīgu kinoizglītību. Kinokritiķi saskata šajā filmā leģendārā Rīgas poētiskā dokumentālā kino tradīciju turpinājumu, savukārt pašas Pakalniņas rokrakstā tas ir pagrieziena punkts pēc publicistiskās žurnālistikas stilā ieturētajiem kursadarbiem.
Emocionāls stāsts par triju Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – centieniem iegūt politisku neatkarību un pašnoteikšanās tiesības. Atsevišķu cilvēku stāsti atspoguļo 20. gadsimta sarežģītās vēstures līkločus un Atmodas laiku, kad militāram pārspēkam pretī stājās gara spēks – dziesma. Filmas caurviju pavediens ir 1990. gada Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kad pirmoreiz pēc 50 okupācijas gadiem Rīgā satiekas dzimtenes un trimdas tautieši.
Filma Krustceļš ir viena no spilgtākajām kinematogrāfiskajām parādībām atjaunotās Latvijas neatkarības pirmajos gados, kad lielais vairums režisoru risināja politiskas un patriotiskas tēmas. Režisors Juris Podnieks to darīja ar māksliniecisku un emocionālu vērienu, viņa filmas jau bija novērtētas arī ārpus Latvijas, tāpēc Krustceļš tapa sadarbībā ar Japānas TV kanālu NHK un Lielbritānijas Channel 4.