Klusināts vērojums bērnu slimnīcas ikdienā – kravas automašīnas šoferis regulāri piegādā tīru veļu slimnīcas nodaļām, kur norisinās mazas, saspringtas drāmas uz dzīvību un nāvi. Filma bez teksta un skaidri lineāra sižeta, tikai noskaņu gleznas.
Spožs Lailas Pakalniņas radošās biogrāfijas aizsākums – diplomdarbs, absolvējot Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā, tobrīd izcilāko latviešiem pieejamo filmu nozares augstskolu, kas sniedza klasisku un pamatīgu kinoizglītību. Kinokritiķi saskata šajā filmā leģendārā Rīgas poētiskā dokumentālā kino tradīciju turpinājumu, savukārt pašas Pakalniņas rokrakstā tas ir pagrieziena punkts pēc publicistiskās žurnālistikas stilā ieturētajiem kursadarbiem.
Emocionāls stāsts par triju Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – centieniem iegūt politisku neatkarību un pašnoteikšanās tiesības. Atsevišķu cilvēku stāsti atspoguļo 20. gadsimta sarežģītās vēstures līkločus un Atmodas laiku, kad militāram pārspēkam pretī stājās gara spēks – dziesma. Filmas caurviju pavediens ir 1990. gada Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kad pirmoreiz pēc 50 okupācijas gadiem Rīgā satiekas dzimtenes un trimdas tautieši.
Filma Krustceļš ir viena no spilgtākajām kinematogrāfiskajām parādībām atjaunotās Latvijas neatkarības pirmajos gados, kad lielais vairums režisoru risināja politiskas un patriotiskas tēmas. Režisors Juris Podnieks to darīja ar māksliniecisku un emocionālu vērienu, viņa filmas jau bija novērtētas arī ārpus Latvijas, tāpēc Krustceļš tapa sadarbībā ar Japānas TV kanālu NHK un Lielbritānijas Channel 4.
Poētisks dokumentāls vērojums par ikdienas dzīvi kādā Latvijas zvejnieku ciemā, kur sadzīvo gadsimtiem senas tradīcijas un vēju rūdīti vīri un sievas ar jaunbūvju optimismu un jaunās paaudzes smaidīgajām sejiņām.
Viena no pirmajām tā sauktā poētiskā Rīgas stila filmām, kas turklāt raksturo jaunu pieeju darba organizācijai un radikālas pārmaiņas autoru attieksmē pret filmas varoņiem un vidi – lai izveidotu īso filmiņu par zvejnieku dzīvi, autori ciematā nodzīvoja visu vasaru, iepazīstot cilvēkus un pieradinot tos pie kameras, nevis vienreiz aizbrauca, uzņēma paviršu reportāžu un steigšus aizbrauca, kā to darīja iepriekšējās paaudzes dokumentālisti. Tādējādi filmas materiāls ir daudz personiskāks un dziļāks, pārdomātāks un nemākslotāks; tas raksturo jaunā stila autoru patieso interesi par cilvēku, nevis tā sociālajām vai profesionālajām lomām.
https://www.filmas.lv/movie/1618/
Filmas galvenie varoņi Ēriks un Daniels Rīgas ielās sludina Evanģēliju un savu izpratni par moderno kristiešu dzīvesveidu. Būdami draugi, tie tomēr ieņem radikāli pretējas ideālista un materiālista pozīcijas. Misijas sajūtu viņiem dod Bībele, kas ir viņu rokasgrāmata neierastajā pilsētas vidē. "Bet stunda nāk" ir grotesks un reizē patiess stāsts par cilvēkiem, kas mēģina savienot fanātisku ticību ar pasaulīgās dzīves kārdinājumiem un izdzīvošanas prasībām.
Filma par ekscentrisko un paradoksālo krievu filozofu Aleksandru Pjatigorski, budisma un Senās Indijas filozofijas speciālistu, kopš sešdesmitajiem gadiem leģendāru tēlu krievu intelektuālajās aprindās, pazīstamu rakstnieku, kurš vāc interesantus cilvēkus un nevēlas gatavoties nāvei.
Šķērsiela ir maza, tikai 800 metrus gara ieliņa Latvijas galvaspilsētas Rīgas nomalē, un tās dažādie iedzīvotāji ar saviem likteņiem, ikdienas gaitām un kaimiņu attiecībām veido sabiedrības mikromodeli Atmodas laikā. Izteiksmīgi tipāži, sirsnīgi ironiska aizkadra balss, silti iejūtīga autoru attieksme pret filmas varoņiem un patiesa interese par tā saukto „mazo cilvēku".
Viena no titulētākajām filmām Latvijas kino vēsturē - šķietami vienkārša un nepretencioza, bet tieši tādēļ iespaidīga filma, kas iekarojusi Eiropas prasīgāko auditoriju, saņemot Eiropas Kinoakadēmijas balvu kā gada labākā dokumentālā filma (1989) un vēl citas prestižas starptautiskas balvas. Pirmajai filmai sekojuši jau divi turpinājumi – Jaunie laiki Šķērsielā (1999) un Kapitālisms Šķērsielā (2013), veidojot dokumentālu kinoromānu.
Rīts sākas ar pastu – tā ir pierasts jau gandrīz mūžību. Filma ieskatās pierastās lietās, pierastās kustībās, pierastā dzīvē – pastnieka ikdienas rutīnā, kas tomēr nozīmē ļoti daudz tiem, kas gaida un saņem avīzes un vēstules.
90. gados Latvijas dokumentālā kino pamatstraume nodarbojas ar aktuāliem politiskās atmodas un nacionālās vēstures jautājumiem, un uz šī fona Lailas Pakalniņas filmas rada pilnīgi atšķirīgu kosmosu. Filma Pasts kopā ar iepriekšējām īsfilmām Veļa (1991) un Prāmis (1994) veido noslēgtu triloģiju, apliecinot Lailas Pakalniņas radošā rokraksta nu jau izkopto stilistiku – īsts kino, vārdiem neizstāstāma vizualitāte. Apliecinājums tam – 1996. gadā šīm filmām piešķirtā pasaules kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balva Kannu starptautiskajā kinofestivālā.
Laikā, kad padomju cilvēku muzikālo gaumi diktēja Maskavas ideologi, Juris Lapinskis piedāvāja alternatīvu. Jau kopš sešdesmitajiem gadiem viņš kopēja un izplatīja visdažādākos rietumu mūzikas ierakstus. Mūzika, kuru kopēja Lapinskis, sasniedza cilvēkus gan Latvijā, gan Krievijā. Un varbūt tieši pateicoties viņam, 60. un 70. gadu Rietumu mūzikas elki savam piekritēju pulkam var pieskaitīt daudzus tūkstošus bijušās Padomju Savienības iedzīvotājus. Pats Lapinskis par to saņēma cietumsodu un labošanas darbus. Toreiz šajos lentu ripuļos atradās kaut kas vairāk par mūziku, mazliet vairāk no tā, kas atradās dzelzs priekškara otrā pusē - mazliet vairāk gaisa un mazliet vairāk brīvības.
1986.gadā režisors Juris Podnieks izveidoja filmu "Vai viegli būt jaunam?". Filma "Vai viegli būt..?" stāsta par Jura Podnieka filmas varoņiem 10 gadus pēc filmas "Vai viegli būt jaunam?" uzņemšanas. Kas mainās cilvēka dzīvē, ja mainās iekārta un apkārtējā vide?