Šis ir stāsts par režīmu, kas izdeva nacistiem ebrejus un slepkavoja cilvēkus pēc kvotām. Ar rietumu pasaules atbalstu šis režīms uzvarēja 1945.g. 9.maijā. Pēc "Lielās uzvaras" cilvēku slepkavības un deportācijas turpinājās. Lai arī noziegumi tika rūpīgi slēpti un pierādījumi iznīcināti, PSRS asiņainās pēdas pilnībā izdzēst nav izdevies.
Latvieši dzied: „Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā". Kaut gan saskaņā ar fiziskās ģeogrāfijas likumiem Latvijā kalnu nemaz nav. Bet kur tad īsti latvieši „stāv un dzied"? Nu jau var teikt – tieši turpat, kur slēpo. Un tā viņi rada kalnus… Sniegotus, protams.
Senos laikos, lai uzceltu templi vai baznīcu, bija nepieciešams upuris, vislabāk jau sienā iemūrēta jaunava... Un arī mūsdienu tempļa, jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas liktenī un būvlaukumā filmas autori saskata mitoloģisku un rituālu kārtību, pretstatu cīņu un poētisku gleznieciskumu.
Vismaz latviešus nereti nomoka jautājums par to, kāpēc viņu kaimiņi - igauņi dzīvo tik labi, cik labi viņi dzīvo. Tāpēc ir visai dabiski painteresēties, no kurienes igauņiem, piemēram, šujmašīnas un velosipēdi? Un vai gadījumā šīm mantām nav kāds sakars ar latviešu kuģi "Rasma", kas nogrima pie Igaunijas krastiem.
Latvijas Universitātes matemātikas students Iļja (Elijahu) Ripss 20 gadu vecumā Rīgas centrā mēģināja sadedzināties. Tas bija protests pret Padomju okupāciju Čehoslovākijā. Nu jau vairāk nekā 40 gadus Ripss dzīvo Izraēlā un tiek uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem un oriģinālākajiem matemātiķiem pasaulē. Tomēr arī zinātniskajā darbā viņš robežas nepazīst. Ripsa centieni atšifrēt Svētajos Rakstos apslēptus vēstījumus turpina šķelt gan zinātnisko, gan reliģisko sabiedrību.
Klusināts vērojums bērnu slimnīcas ikdienā – kravas automašīnas šoferis regulāri piegādā tīru veļu slimnīcas nodaļām, kur norisinās mazas, saspringtas drāmas uz dzīvību un nāvi. Filma bez teksta un skaidri lineāra sižeta, tikai noskaņu gleznas.
Spožs Lailas Pakalniņas radošās biogrāfijas aizsākums – diplomdarbs, absolvējot Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā, tobrīd izcilāko latviešiem pieejamo filmu nozares augstskolu, kas sniedza klasisku un pamatīgu kinoizglītību. Kinokritiķi saskata šajā filmā leģendārā Rīgas poētiskā dokumentālā kino tradīciju turpinājumu, savukārt pašas Pakalniņas rokrakstā tas ir pagrieziena punkts pēc publicistiskās žurnālistikas stilā ieturētajiem kursadarbiem.
Emocionāls stāsts par triju Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – centieniem iegūt politisku neatkarību un pašnoteikšanās tiesības. Atsevišķu cilvēku stāsti atspoguļo 20. gadsimta sarežģītās vēstures līkločus un Atmodas laiku, kad militāram pārspēkam pretī stājās gara spēks – dziesma. Filmas caurviju pavediens ir 1990. gada Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kad pirmoreiz pēc 50 okupācijas gadiem Rīgā satiekas dzimtenes un trimdas tautieši.
Filma Krustceļš ir viena no spilgtākajām kinematogrāfiskajām parādībām atjaunotās Latvijas neatkarības pirmajos gados, kad lielais vairums režisoru risināja politiskas un patriotiskas tēmas. Režisors Juris Podnieks to darīja ar māksliniecisku un emocionālu vērienu, viņa filmas jau bija novērtētas arī ārpus Latvijas, tāpēc Krustceļš tapa sadarbībā ar Japānas TV kanālu NHK un Lielbritānijas Channel 4.
Poētisks dokumentāls vērojums par ikdienas dzīvi kādā Latvijas zvejnieku ciemā, kur sadzīvo gadsimtiem senas tradīcijas un vēju rūdīti vīri un sievas ar jaunbūvju optimismu un jaunās paaudzes smaidīgajām sejiņām.
Viena no pirmajām tā sauktā poētiskā Rīgas stila filmām, kas turklāt raksturo jaunu pieeju darba organizācijai un radikālas pārmaiņas autoru attieksmē pret filmas varoņiem un vidi – lai izveidotu īso filmiņu par zvejnieku dzīvi, autori ciematā nodzīvoja visu vasaru, iepazīstot cilvēkus un pieradinot tos pie kameras, nevis vienreiz aizbrauca, uzņēma paviršu reportāžu un steigšus aizbrauca, kā to darīja iepriekšējās paaudzes dokumentālisti. Tādējādi filmas materiāls ir daudz personiskāks un dziļāks, pārdomātāks un nemākslotāks; tas raksturo jaunā stila autoru patieso interesi par cilvēku, nevis tā sociālajām vai profesionālajām lomām.
https://www.filmas.lv/movie/1618/
Filmas galvenie varoņi Ēriks un Daniels Rīgas ielās sludina Evanģēliju un savu izpratni par moderno kristiešu dzīvesveidu. Būdami draugi, tie tomēr ieņem radikāli pretējas ideālista un materiālista pozīcijas. Misijas sajūtu viņiem dod Bībele, kas ir viņu rokasgrāmata neierastajā pilsētas vidē. "Bet stunda nāk" ir grotesks un reizē patiess stāsts par cilvēkiem, kas mēģina savienot fanātisku ticību ar pasaulīgās dzīves kārdinājumiem un izdzīvošanas prasībām.
Filma par ekscentrisko un paradoksālo krievu filozofu Aleksandru Pjatigorski, budisma un Senās Indijas filozofijas speciālistu, kopš sešdesmitajiem gadiem leģendāru tēlu krievu intelektuālajās aprindās, pazīstamu rakstnieku, kurš vāc interesantus cilvēkus un nevēlas gatavoties nāvei.