Baltie zvani (1961)

  Maza meitenīte viena klejo pa rīta rosības pārņemtu pilsētu, meklēdama baltos zvaniņus, kas tai iepatikušies puķu veikala skatlogā.   Pagrieziena punkts Latvijas kinomākslā - ar spēlfilmas paņēmieniem uzņemts darbs (mazās meitenītes impulsīvais klejojums pa Rīgas ielām ir filmas radošās grupas aranžēts), taču šī hrestomātiskā filma, kas balstīta šķietami dokumentālā vērojumā, aizsāk jaunu laika skaitīšanu latviešu dokumentālā kino vēsturē un kļūst par pamatakmeni Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolai. Filmā Baltie zvani ieskanas atsauces uz pasaules kino klasiku - slavenajām pilsētas ritmu filmām, kuras konceptuāli apspēlēja industriāli urbānā skarbuma un cilvēka darbības kontrastu. Autori atsakās gan no diktora teksta, gan atklātu patiesību manifestēšanas, filmu būvējot tikai uz trokšņa un skaņu fonogrammas.