Losandželosas pasaka, kurai lemts kļūt par cinisku traģēdiju. Sevi par Dieva pērtiķi dēvējošais stāvkomiķis Henrijs un operas dīva Anna mīl viens otru tik daudz. Tik kaisli un patiesi, ka velta savai mīlai duetu. Henrija iznīcinošais humors ik vakaru “nonāvē” skatītājus, bet Annas balss tos pavada un “izglābj”. Ir tikai pāris iespējas pateikt patiesību, netiekot nogalinātam, nogārdz Henrijs. Pēc abu apdāvinātās meitas Anetes dzimšanas pasaule maina žanru. Skaudība, aizvainojums, slikta publicitāte, tabloīdu prese, #MeToo un no greizsirdības dzimis ļaunums. Vai mēs varam sākt?
Krisa (Vikija Krīpsa) un Tonijs (Tims Rots) ir scenāristu pāris, kas ieradies uz Baltijas jūras “kino svētnīcu”, Fores salu, kur dzīvojis un strādājis zviedru kinorežisors Ingmars Bergmans. Krisas karjera ir tikai sākumā, un viņa nespēj saprast Bergmana piecas laulības un deviņus bērnus. Turpretī Tonijs kļuvis par ieredzētu ārthausa režisoru, bet, viņaprāt, “Septītais zīmogs” (1957) ir pārvērtēts. Radošā un romantiskā spriedze kāpj, taču melodramatiska konflikta vietā tā uzplaukst jaunā stāstā.
Losandželosā dzīvojošais slavenais meksikāņu žurnālists un dokumentālo filmu veidotājs pēc tam, kad tika nosaukts par prestižas starptautiskas balvas saņēmēju, ir spiests atgriezties dzimtenē, nezinot, ka šis vienkāršais ceļojums viņu novedīs līdz eksistenciālai robežai.
Viridiana gatavojas sākt savu dzīvi kā mūķene, kad viņa, nedaudz negribot, tiek nosūtīta apciemot savu veco tēvoci Donu Džeimi. Viņš viņu atbalsta; bet abi ir tikušies tikai vienu reizi. Džeims domā, ka Viridiana atgādina viņa mirušo sievu. Viridiana visu savu dzīvi ir slepeni nicinājusi šo vīrieti un atklāj, ka viņas lielākās bailes ir pierādījušās, kad Džeimss kļūst apņēmības pilns savaldzināt savu tīro brāļameitu. Viridiana kļūst nepamatota, kad viņas tēvocis apgāž savus plānus, lai pievienotos klosterim.
Meksikā strādājošu amerikāņu priesteri daudzi vietējie draudzes locekļi uzskata par svēto. Tomēr neveiksmīgā eksorcisma dēļ viņš nes noslēpumu, kas viņu apēd dzīvu, līdz viņš saņem iespēju pēdējo reizi stāties pretī savam dēmonam.
Kādā kalnu pilsētiņā, kur aug kukurūza un magones, meitenes valkā puiciskus matu griezumus un tām ir slēptuves pazemē, lai izvairītos no zagšanas draudiem. Ana un viņas divas labākās draudzenes uzaug kopā, apliecinot savas draudzības saites un atklājot, ko nozīmē būt sievietei lauku pilsētā, kurā valda vardarbība. Viņu mātes apmāca viņus bēgt no nāves, izbēgt no tiem, kas viņus pārvērš par vergiem vai spokiem. Viņas rada savu necaurredzamo Visumu, bet kādu dienu kāda no meitenēm laikus nenokļūst savā slēptuvē.
Drosmīgā žurnāliste Karmena drīz pēc mātes nāves atklāj, ka ir mantojusi vecmāmiņas māju. Viņa nolemj pārcelties uz turieni, nezinot, ka tas slēpj tumšus noslēpumus.
“Kā es varu nejusties kā neveiksminiece?” sevi ar Ingmaru Bergmanu salīdzina Krisa. Viņas kinokarjera ir tikai pašā sākumā, un viņa nespēj saprast zviedru režisora piecas laulības un deviņus bērnus. Turpretī vīrs Tonijs kļuvis par ieredzētu ārthausa režisoru, bet, viņaprāt, “Septītais zīmogs” (1957) ir pārvērtēts. Ierodoties Baltijas jūras ieskautajā Fores salā, uz kuras Bergmans dzīvojis un uzņēmis filmas, abi ķeras klāt jauno scenāriju tapināšanai. Piepeši sala ar nekaitīgajām medūzām, krastos izslietajiem kaļķakmens bluķiem jeb rauki, aitām un tūristu autobusu piedāvā jaunu scenāriju. Šķiet, Bergmans ir līdzautors: mīklaini kā spogulī.
Rakstnieks norobežojas kalnos un krīt iekārē ar vietējo Bertu. Apzinoties lauku kopienas dīvainības, autore sāk apšaubīt robežas starp realitāti un fikciju.