Sandra dzīvo nelielā dzīvoklī Parīzē kopā ar savu astoņus gadus veco meitu. Viņa regulāri apmeklē savu tēvu Georgu, kurš cieš no neirodeģeneratīvas slimības, kas katru dienu mazina viņa spējas. Kamēr viņa kopā ar ģimeni dodas šķēršļu joslā cauri pansionātiem, lai iekārtotu Georgu drošā vietā, Sandra negaidīti sastopas ar Klementu. Lai gan viņš nav brīvs, sākas kaislīgas attiecības.
Kad Maija, pārgalvīgā bitīte, un viņas labākais draugs Villijs izglābj skudru princesi, viņi nonāk episkā cīņā ar kļūdām, kas viņus aizvedīs uz dīvainām jaunām pasaulēm un pārbaudīs viņu draudzību līdz robežām.
Desmit minūtes vecāks ir 2002. gada filmu projekts, kas sastāv no divām kompilācijas spēlfilmām ar nosaukumu “Trompete” un “Čells”. Projektu iecerēja producents Nicolas McClintock kā pārdomas par laika tēmu tūkstošgades mijā. Piecpadsmit slavenie filmu veidotāji tika uzaicināti izveidot savu redzējumu par to, ko nozīmē laiks desmit filmas minūtēs.
Stāsts par Maiklu Bergu, vācu advokātu, kuram kā pusaudžam piecdesmito gadu beigās bija attiecības ar vecāku sievieti Hannu, kura pēc tam pazuda tikai tāpēc, lai pēc gadiem vēlāk parādītos kā viena no atbildētājām kara noziegumu tiesā, kas izriet no viņas darbības kā koncentrācijas nometnes apsargs vēlā kara laikā. Viņš vien saprot, ka Hanna ir analfabēta un, iespējams, slēpj šo faktu uz viņas brīvības rēķina.
Filmas pamatā ir patiess stāsts par Vladislavu Špīlmanu, kurš trīsdesmitajos gados tika uzskatīts par izcilāko pianistu Polijā, varbūt pat visā Eiropā, un brīnumainā kārtā palicis dzīvs ebreju masu iznīcināšanas grautiņā 2.Pasaules kara laikā. Savukārt režisors Romāns Polaņskis bērnībā ir pārcietis holokausta režīmu Krakovas geto. Brīnumainā kārtā viņam izdevies izglābies no koncentrācijas nometnes, kurā viņa māte gāja bojā. Kad Polaņska rokās nonāca Špīlmana autobiogrāfiskais romāns "Brīnumainā izdzīvošana" (Das wunderbare Uberlenen, 1998.), viņš uzreiz saprata, ka tā ir tēma viņa nākamajai filmai.
Polaņskis filmā uzsvaru nav licis uz ebreju masu iznīcināšanu koncentrācijas nometnēs vai leģendāro, izmisīgo cīņu par izdzīvošanu ebreju nomitināšanas vietā Varšavas geto. Visas kara šausmas un ebreju vajāšana tiek nodota skatītājam ar pianista acīm - no visām slēptuvēm, kur viņš slēpjas. Pianists nav attēlots kā varonis, viņš vienkārši cenšas saglabāt savu dzīvību, lai atkal varētu nodoties iemīļotajai klavierspēlei. Visi pārējie viņa ģimenes locekļi kopā ar tūkstošiem citu ebreju tiek iestumti vagonos, kas aizved tos iznīcībai. Pianistu no šīs masu deportācijas vietas izglābj vācu savervētais ebreju policists. Ar paziņu palīdzību viņam izdodas izbēgt arī no ebreju darba nometnes Varšavas geto, viņa slēptuves mainās no mājas uz māju. Viņam tiek sameklēts dzīvoklis kādā daudzstāvu mājā pat pašā vācu perēkļa vidū - drošības labad. Māja tiek sabombardēta un pianists slēpjas te vienās drupās, te nākamajās. Viņš ceļo kā ēna un pats arī sāk izskatīties kā ēna (Adrians Brodijs filmēšanās laikā zaudēja 14 kg). Vērojot šo izmisīgo cīņu par izdzīvošanu, nevilšus rodas pilnīgi eksistenciālas sajūtas. Kāds vācu kapteinis jau pašās kara beigās atrod pianistu mājā, kur vācieši pirms atkāpšanās iekārtojuši štābu. Kapteinis liek pianistam sēsties pie klavierēm un spēlēt, lai pierādītu, ka viņš nemelo un tiešām ir pianists. Mūzika izglābj Špīlmanu arī šoreiz, jo vācieti, kurš pats, kā izrādās, ir mūziķis, saviļņo pianista klavierspēle…
Vladislavs Špīlmans nodzīvoja Varšavā līdz pat savai nāvei un mira 2000.gadā 88 gadu vecumā.