1949. gada augustā Life Magazine parādīja reklāmkarogu virsrakstu, kas uzdeva jautājumu: "Džeksons Polloks: vai viņš ir lielākais dzīvo gleznotājs Amerikas Savienotajās Valstīs?" Filma ir atskats uz neparasta cilvēka dzīvi, cilvēku, kurš ir pareizi saukts par "mākslinieku, kas veltīts slēpšanai, slavenību, kuru neviens nepazina." Cīnīdamies ar šaubām par sevi, iesaistoties vientuļā kara vilkšanā starp nepieciešamību izteikties un vēlmi izslēgt pasauli, Polloks sāka lejupejošu spirāli.
Trīs stāsti notiek Ņujorkā. Pirmais, ko veidojusi Skorsēze, ir par gleznotāju, kurš savus darbus rada ar apjomīgas mūzikas palīdzību un pievilcīgu palīgu; otrkārt, autore Coppola ir par bagātu un drosmīgu 12 gadu vecumu, kurš palīdz šķirtiem vecākiem samierināties; treškārt, Allena, ir asprātīgs komēdijas gabals par neiespējamību atbrīvoties no dēla lomas.
Miljonāru rūpnieks Stīvens Teilors ir vīrietis, kuram ir viss, izņemot to, ko viņš visvairāk alkst: sievas mīlestība un uzticība. Ļoti veiksmīgs spēlētājs Ņujorkas finanšu pasaulē, viņš to uzskata par savu visvērtīgāko iegādi. Bet viņai ir vajadzīgs vairāk nekā tikai žilbinoša aksesuāra loma.
Balstoties uz dzejnieka Džimija Santjago Bača patieso dzīves pieredzi, filma koncentrējas uz pusbrāļiem Pako un Krūzu un viņu div rases brālēnu Miklo. Tas tiek atklāts 1972. gadā, jo trīs ir Austrumu LA bandas locekļi, kas pazīstami kā “Vatos Locos”, un sižets koncentrējas uz to, kā vardarbīgs noziegums un narkotisko vielu ietekmē mainās viņu dzīve. Miklo tiek ieslodzīts un nosūtīts uz Sankventinu, kur viņš pats sev izveido "mājas". Kriss kļūst par izcilu mākslinieku, bet atkarība no heroīna viņu pārvar ar traģiskiem rezultātiem. Paco kļūst par policistu un sava "miesīgā" Miklo ienaidnieku.
Sešdesmito gadu vidū turīgais debitants Edijs Sedgviks tiekas ar mākslinieku Andiju Vorholu. Viņa pievienojas slavenajai Vorhola rūpnīcai un kļūst par viņa mūza. Lai arī šķiet, ka viņai tas viss ir, Edžijai nevar būt mīlestība, kuru viņa alkst no Andijas, un viņai ir dēka ar harizmātisku mūziķi, kurš viņu mudina meklēt neatkarību no mākslinieka un apkārtnes.
Šī spēcīgā biogrāfija, kas aptver vairākas desmitgades, piedāvā ieskatu slavenā kubiešu dzejnieka un romāna autora Reinaldo Arenas, mākslinieka, kurš tika apmaldīts par savu homoseksualitāti Fidela Kastro Kubā, dzīvē.
Kannu festivāla konkursa programmā rādītā filma „Dižais skaistums”, kas izraisījusi lielu prieku kinematogrāfiem un vēlmi, lai tā nebeigtos, atgādina Federiko Fellīni (Federico Fellini) „Saldo dzīvi” (it. „La Dolce Vita”, 1960.g.), bet slavenākie pasaules kino kritiķi pat nevairās to dēvēt par atmiņā paliekošāko festivāla filmu.
Džeps Gambardella (aktieris Toni Servillo) – apātisks un vīlies 65 gadus vecs rakstnieks un žurnālists, gandrīz vai pirms pusgadsimta izdota veiksmīga romāna autors, kurš mehāniski pieņem viņam veltītos komplimentus. Viņš – sirms bagātnieks – intelektuālis, ekscentriskas augstākās sabiedrības ballīšu „lauva” un Romas naksnīgās dzīves veterāns, kas spēj džentlmeniski asistēt sievietei un uzslavas cienīgi izteikt līdzjūtību bērēs. Ciniski? Varbūt. Taču sirdī Džeps ir nemirstīgs ideālists un sapņotājs, kas ievilkts lielajā dzīves skaistuma, bet ar bezjēdzību un tukšumu piepildītā virpulī.
Viņa greznajā dzīvoklī, no kura paveras skats tieši uz Kolizeju, pulcējas bohēmas pārstāvji un Romas elite, bet, piedaloties nebeidzamajās ballītēs un mūsdienu mākslas performancēs, Džeps izvēlas ietekmīgu un tukšu personību parādes novērotāja pozīciju. Nerimstošās kņadas ielenkumā vīrietis mēģina saprast, kādēļ jau vairākus gadu desmitus nav uzrakstījis otro grāmatu, un cenšas atrisināt mokošo personīgās dzīves dilemmu.
Reibinošajā, Mūžīgās pilsētas skaistumu slavinošajā filmā netrūkst Fellīniskās groteskas, augstāko slāņu tukšumam veltītās kritikas un gandrīz vai karikatūrai atbilstošu ballīšu kadru, kas savijas ar intelektuālām diskusijām. Neapšaubāmi skaistākā gada filma Latvijas kino ekrānos būs skatāma jau 15.novembrī.
Lomās: Toni Servillo, Carlo Verden, Sabrina Ferilli, Carlo Buccirosso, Iaia Forte, Pamela Villoresi, Galatea Ranzi
Režisors: Paolo Sorrentino