Starptautiska autorallija laikā padomju ekipāžas mašīnā atrodas noslēpta glezna. Jaunais autobraucējs Grauds ierosina nekavējoties ziņot komandas vadībai par iespējamo kontrabandas mēģinājumu, bet veterānam Liepam labs rezultāts sacensībās ir prestiža lieta, tāpēc viņš baidās no izmeklēšanas, kas mašīnu noņemtu no trases. Noslēpumaini notikumi liecina, ka Liepas un Grauda mašīna joprojām ir noziedznieku uzmanības lokā...
Komēdija par utopisku laikmetu, kad pēdējais cietums tiek slēgts, jo brīvībā iznāk pēdējais cilvēks, kurš bijis notiesāts kā zaglis. Viņš nonāk absolūti ideālā sabiedrībā, kur nav nekādu privātīpašniecisku tieksmju un viss pieder visiem, taču pats vēl aiz veca ieraduma nevar pārstāt zagt un čiepj visādas galīgi nevajadzīgas lietas. Taču galu galā pilsētā atceļ arī preču-naudas attiecības un zagšana zaudē jebkādu jēgu. Zaglis mēģina atdot nozagtās lietas īpašniekiem, bet arī tad iekuļas visādos pārpratumos.
Ģimenes drāma.
Ņina un Nikolajs Jansoni dzīvo pārtikušu cilvēku dzīvi - ir labs darbs, dzīvoklis, mašīna. Vēl tikai bērnus un Ņina, par spīti ārstu brīdinājumiem, dzemdē. Kļūdas dēļ pēc dzemdībām sievietei paziņo, ka bērns miris. Ņina baidās teikt vīram taisnību un pieņem citu bērnu. Kad pārpratums atklājies, viņa atsakās no sava īstā bērna, kuru pieņem medmāsa Inta. Pēc vairākiem gadiem Ņinā pamostas mātes jūtas un viņa vēlas savu īsto bērnu atgūt.
Vilciena mašīnistam Pētersonam kāds nepazīstamais sāk regulāri ieskaitīt naudu krājkases kontā. Ar laiku Pētersons uzzina, ka šī nauda viņam tiek maksāta par līdzdalību noziegumā, un pats uz savu galvu sāk izmeklēšanu.
Zobu protēzista Beļska pēkšņā nāve liek domāt par slepkavību, aizdomas krīt uz vairākiem viņa paziņām. Pie izmeklēšanas ķeras milicijas kapteinis Krastiņš, kurš darbojās jau Aloiza Brenča iepriekšējā kriminālfilmā Gaisma tuneļa galā.
Kādā Rīgas eksperimentālajā klīnikā nozagts jaunizveidotais preparāts vitofans un tā trūkums apdraud vairāku pacientu dzīvības. Krimināllieta uzticēta jaunajai izmeklētājai Mārai, kurai nākas turēt aizdomās pat savu līgavaini; notikumos iesaistīti gan kādas Kaukāza republikas iedzīvotāji, gan taksometrs ar numuru 24-25.
19. gadsimta beigas Latvijā. Alaines muižas kučieris Edgars mīl vešerienes meitu Kristīni, taču ir pārāk temperamentīgs, lai Kristīnes māte viņu uzskatītu par labu precinieku meitai. Muižas sulainis Vīskrelis un staļļa puisis Sutka cenšas pavedināt Edgaru uz dzeršanu un draudzību ar kroga meitu Matildi. Kristīni tikmēr bildina bagātais saimnieks Akmentiņš. Baznīcā pie altāra, jau līgavas kleitā tērpta, Kristīne tomēr atsaka Akmentiņam.
Viens no temperamentīgākajiem Latvijas kinorežisoriem Leonīds Leimanis filmu balstījis uz literatūras klasiķa Rūdolfa Blaumaņa darbiem, taču no rakstnieka atturīgi romantisko tēlu attiecībām savērpis vētrainu kaislību drāmu, ar to izsaucot sabiedrībā kaismīgas diskusijas par atļaušanās robežām ekranizācijās. Harizmatisko aktieru Vijas Artmanes un Ulda Pūcīša divspēle ir viens no spēcīgākajiem mīlas duetiem Latvijas kino vēsturē, un viss iepriekšminētais padarīja filmu Purva bridējs par vienu no skatītākajām sava laika spēlfilmām (26,6 miljoni skatītāju bijušās PSRS teritorijā).
Ko tik gan visu Sprīdītis nepiedzīvo, gan Vēja mātes dēlus uzraugot, gan pieveicot milzi Lutausi, gan Sīkstuli. Ar brīnumsvilpīti un sprunguliņu bruņots, Sprīdītis dodas uz karaļpili, uzveic velnu un atbrīvo pili no nelabā varas. Tik daudz svešās malās piedzīvojis Sprīdītis saprot, ka ne karaļvalsts, ne princese Zeltīte viņam laimi neatnesīs, jo cilvēka īstā vieta ir viņa dzimtajā zemē, tuvinieku vidū.
Emocionāls stāsts par triju Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – centieniem iegūt politisku neatkarību un pašnoteikšanās tiesības. Atsevišķu cilvēku stāsti atspoguļo 20. gadsimta sarežģītās vēstures līkločus un Atmodas laiku, kad militāram pārspēkam pretī stājās gara spēks – dziesma. Filmas caurviju pavediens ir 1990. gada Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kad pirmoreiz pēc 50 okupācijas gadiem Rīgā satiekas dzimtenes un trimdas tautieši.
Filma Krustceļš ir viena no spilgtākajām kinematogrāfiskajām parādībām atjaunotās Latvijas neatkarības pirmajos gados, kad lielais vairums režisoru risināja politiskas un patriotiskas tēmas. Režisors Juris Podnieks to darīja ar māksliniecisku un emocionālu vērienu, viņa filmas jau bija novērtētas arī ārpus Latvijas, tāpēc Krustceļš tapa sadarbībā ar Japānas TV kanālu NHK un Lielbritānijas Channel 4.
Poētisks dokumentāls vērojums par ikdienas dzīvi kādā Latvijas zvejnieku ciemā, kur sadzīvo gadsimtiem senas tradīcijas un vēju rūdīti vīri un sievas ar jaunbūvju optimismu un jaunās paaudzes smaidīgajām sejiņām.
Viena no pirmajām tā sauktā poētiskā Rīgas stila filmām, kas turklāt raksturo jaunu pieeju darba organizācijai un radikālas pārmaiņas autoru attieksmē pret filmas varoņiem un vidi – lai izveidotu īso filmiņu par zvejnieku dzīvi, autori ciematā nodzīvoja visu vasaru, iepazīstot cilvēkus un pieradinot tos pie kameras, nevis vienreiz aizbrauca, uzņēma paviršu reportāžu un steigšus aizbrauca, kā to darīja iepriekšējās paaudzes dokumentālisti. Tādējādi filmas materiāls ir daudz personiskāks un dziļāks, pārdomātāks un nemākslotāks; tas raksturo jaunā stila autoru patieso interesi par cilvēku, nevis tā sociālajām vai profesionālajām lomām.
https://www.filmas.lv/movie/1618/