Viņu sauca Teodors. Katru dienu jebkuros laika apstākļos viņš mēroja 7 kilometrus garo ceļu no savas mājas līdz Ziemupes centram, lai sēdētu autobusu pieturā un dzertu alu. Nav šaubu – viņam šī vieta bija ne tikai ciemata, bet arī pasaules centrs. Teodoram aizejot, pasaules centrs ir pārvietojies citur, un Ziemupes autobusa pietura ir atkal tikai autobusa pietura.
„Mana koka stāsts\" ir neparasts kino darbs, kurā dokumentāli kadri mijas ar spēlfilmas elementiem, lai pastāstītu stāstu par kādas dzimtas četrām paaudzēm. Sešpadsmitgadīgajam skolniekam Jānim uzdots mājas darbs – izveidot un pastāstīt par savu dzimtas koku. Stāsts par dzimtas koku sākas ar Jāņa vecvecvectēvu, kurš piektā gada revolūcijas laikā dedzināja muižas, un turpinās, parādot vairākas valstis un politiskās iekārtas, kolorītus cilvēkus un dažādus likteņstāstus. Bagāts Valmieras tirgotājs, Ļeņinam uzticīgs sarkanais strēlnieks, „čekas\\\" galdnieks un zobārste „neskartajās zemēs\\\" ir tikai daži „zari\\\" no viņa plašā dzimtas koka, un par katru no tiem zēns dzirdējis ko neparastu un neaizmirstamu.
„Mana koka stāsts\" nav vēsturiska filma vistiešākajā nozīmē, jo tās sižets ir pusaudža vēstījums par to, ko par pagātni stāstījuši vecmāmiņa ar vectēvu, tāpēc vēsturiski notikumi un situācijas iegūst personisku un brīžiem pat nedaudz absurdu raksturu.
Meitenīte Žeņa sapņo kļūt par jūrnieci. Viņa valkā jūrnieku strīpaino kreklu, jūrnieku cepuri un visu savu brīvo laiku kopā ar zēniem pavada vecajā šonerī \"Signāls\", kas ir pietauvots krastā. Par savām jūras lietu zināšanām viņa ieguvusi iesauku \"Kapteinis Džeks\".
Kad veco kuģi nolemj nodot lūžņos, mazie jūrnieki dodas ar šoneri bangojošā jūrā, jo uzskata, ka kuģis-veterāns nav pelnījis tādu likteni. Ar šo kuģi kara laikā no ienaidnieku gūsta aizmuka padomju jūrnieki, kuru vidū bija arī Žeņas tēvs.
Ostas priekšniecība nolemj palīdzēt skolēniem organizēt pionieru jūras klubu, kam arī nodod varonīgo šoneri.
Ir vietas, par kurām mēs neko negribas zināt; mēs labprāt izliekamies, ka šādu vietu vienkārši nav. Piemēram, izgāztuve. Taču šajā šķietami nepievilcīgajā atkritumu tuksnesī mājo neskaitāmas dzīvas radības - kukaiņi, rāpuļi, putni un zīdītāji. Viņiem izgāztuve ir elitāra dzīvesvieta, kas saviem iemītniekiem piedāvā barību un siltumu visu cauru gadu.
Latvijā labākais dabas norišu filmētājs Māris Maskalāns šajā filmā jau atkal pārsteidz ar savu asredzību un pacietību, kas ļauj stundām sēdēt pie putna ligzdas vai žurkas alas, lai galu galā notvertu izcilus kadrus. Savukārt Laila Pakalniņa šo dzīvnieku pasaules horeogrāfiju pārvērš intuitīvi smalkā bezvārdu metaforā, kurai mūziku speciāli rakstījis japāņu komponists Šigeru Umebajaši, vairāku Vona Karvaja (Kar Wai Wong) filmu mūzikas autors.
2005. gadā filma Leiputrija nominēta Eiropas Kino akadēmijas balvai par gada labāko dokumentālo filmu.
Klusināts vērojums bērnu slimnīcas ikdienā – kravas automašīnas šoferis regulāri piegādā tīru veļu slimnīcas nodaļām, kur norisinās mazas, saspringtas drāmas uz dzīvību un nāvi. Filma bez teksta un skaidri lineāra sižeta, tikai noskaņu gleznas.
Spožs Lailas Pakalniņas radošās biogrāfijas aizsākums – diplomdarbs, absolvējot Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā, tobrīd izcilāko latviešiem pieejamo filmu nozares augstskolu, kas sniedza klasisku un pamatīgu kinoizglītību. Kinokritiķi saskata šajā filmā leģendārā Rīgas poētiskā dokumentālā kino tradīciju turpinājumu, savukārt pašas Pakalniņas rokrakstā tas ir pagrieziena punkts pēc publicistiskās žurnālistikas stilā ieturētajiem kursadarbiem.
Rīts sākas ar pastu – tā ir pierasts jau gandrīz mūžību. Filma ieskatās pierastās lietās, pierastās kustībās, pierastā dzīvē – pastnieka ikdienas rutīnā, kas tomēr nozīmē ļoti daudz tiem, kas gaida un saņem avīzes un vēstules.
90. gados Latvijas dokumentālā kino pamatstraume nodarbojas ar aktuāliem politiskās atmodas un nacionālās vēstures jautājumiem, un uz šī fona Lailas Pakalniņas filmas rada pilnīgi atšķirīgu kosmosu. Filma Pasts kopā ar iepriekšējām īsfilmām Veļa (1991) un Prāmis (1994) veido noslēgtu triloģiju, apliecinot Lailas Pakalniņas radošā rokraksta nu jau izkopto stilistiku – īsts kino, vārdiem neizstāstāma vizualitāte. Apliecinājums tam – 1996. gadā šīm filmām piešķirtā pasaules kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balva Kannu starptautiskajā kinofestivālā.
XX gadsimta piecdesmitie gadi, pierobežas pilsēta pie jūras un dzīves "robežvalstī" absurdie likumi. Melnbaltās filmas intriga – mūsdienīgs retro kā pasaka par Pelnrušķītes kurpīti, kas šoreiz atrasta robežjoslā pie jūras. Prinča vietā – krievu armijas zaldāti. Bet kas ir Pelnrušķīte?
Šobrīd starptautiski konvertējamākās latviešu režisores Lailas Pakalniņas pirmā spēlfilma, kas top pēc vairākām jau starptautiski atzītām dokumentālām filmām, saglabājot dokumentāla vērojuma stilistiku un iezīmējot to kā režisores turpmākā rokraksta pamatu. Filma neizdabā skatītāja ierastajām uztveres iemaņām, daudzpunkti ir apzināts stāsta veidošanas paņēmiens. Izcila grafiskā attēla kultūra, pazudušā laika inscenējums, kas sižeta atrakciju vietā piedāvā sajūtas, noskaņas un sadzīves detaļās atklātu padomju laika absurdu.
Kādā Latvijas ceptuvē Ainas kundze ik dienas ar rokām pārsit 40 000 olu, un šo monotono darbu viņa dara jau gandrīz 20 gadus no vietas. Sievietes mūžā virknējušies dramatiski, reizēm pat traģiski notikumi, jaunībā iecerētā dzīve nebija gluži tāda, kāda tā izveidojusies, taču Aina joprojām ir itin apmierināta ar visu, dzīvo kopā ar suni, reizēm aizbrauc pie vīra kapa un pat aizdod kaimiņiem pa latiņam no savas pensijas.
Filmā Olu kundze režisore Una Celma izmanto gan arhīva hroniku iestarpinājumus no Ainas kundzes jaunības laikiem, gan intervijas ar varoni un ainiņas no viņas ikdienas. Šis nepretenciozais stāsts īsā laikā izpelnījās ārkārtīgu ievērību pasaules kinofestivālos, pēc 90. gadu krīzes atjaunojot Latvijas filmdaru ticību pašmāju filmu konvertējamībai gan Baltijas valstu mērogā, gan pasaulē.