Rīts sākas ar pastu – tā ir pierasts jau gandrīz mūžību. Filma ieskatās pierastās lietās, pierastās kustībās, pierastā dzīvē – pastnieka ikdienas rutīnā, kas tomēr nozīmē ļoti daudz tiem, kas gaida un saņem avīzes un vēstules.
90. gados Latvijas dokumentālā kino pamatstraume nodarbojas ar aktuāliem politiskās atmodas un nacionālās vēstures jautājumiem, un uz šī fona Lailas Pakalniņas filmas rada pilnīgi atšķirīgu kosmosu. Filma Pasts kopā ar iepriekšējām īsfilmām Veļa (1991) un Prāmis (1994) veido noslēgtu triloģiju, apliecinot Lailas Pakalniņas radošā rokraksta nu jau izkopto stilistiku – īsts kino, vārdiem neizstāstāma vizualitāte. Apliecinājums tam – 1996. gadā šīm filmām piešķirtā pasaules kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balva Kannu starptautiskajā kinofestivālā.
Laikā, kad padomju cilvēku muzikālo gaumi diktēja Maskavas ideologi, Juris Lapinskis piedāvāja alternatīvu. Jau kopš sešdesmitajiem gadiem viņš kopēja un izplatīja visdažādākos rietumu mūzikas ierakstus. Mūzika, kuru kopēja Lapinskis, sasniedza cilvēkus gan Latvijā, gan Krievijā. Un varbūt tieši pateicoties viņam, 60. un 70. gadu Rietumu mūzikas elki savam piekritēju pulkam var pieskaitīt daudzus tūkstošus bijušās Padomju Savienības iedzīvotājus. Pats Lapinskis par to saņēma cietumsodu un labošanas darbus. Toreiz šajos lentu ripuļos atradās kaut kas vairāk par mūziku, mazliet vairāk no tā, kas atradās dzelzs priekškara otrā pusē - mazliet vairāk gaisa un mazliet vairāk brīvības.
XX gadsimta piecdesmitie gadi, pierobežas pilsēta pie jūras un dzīves "robežvalstī" absurdie likumi. Melnbaltās filmas intriga – mūsdienīgs retro kā pasaka par Pelnrušķītes kurpīti, kas šoreiz atrasta robežjoslā pie jūras. Prinča vietā – krievu armijas zaldāti. Bet kas ir Pelnrušķīte?
Šobrīd starptautiski konvertējamākās latviešu režisores Lailas Pakalniņas pirmā spēlfilma, kas top pēc vairākām jau starptautiski atzītām dokumentālām filmām, saglabājot dokumentāla vērojuma stilistiku un iezīmējot to kā režisores turpmākā rokraksta pamatu. Filma neizdabā skatītāja ierastajām uztveres iemaņām, daudzpunkti ir apzināts stāsta veidošanas paņēmiens. Izcila grafiskā attēla kultūra, pazudušā laika inscenējums, kas sižeta atrakciju vietā piedāvā sajūtas, noskaņas un sadzīves detaļās atklātu padomju laika absurdu.
Nacionālais sezonas hits par neseno vēsturi Latvijā. Likteņa melodrāma ar raibas komēdijas elementiem un tautā jau folklorizējušos mūziku. Trijstūris – nedziedināms zinātnieks, akla meitene un jauns bards iz tautas uz mežonīgā kapitālisma dzimšanas, sīkpartiju konfliktu, pilsētas ņirbas un dziedošās dzimtenes dabas fona. Uzvar brīnums un mīlestība, kaut daži personāži mirst.
1986.gadā režisors Juris Podnieks izveidoja filmu "Vai viegli būt jaunam?". Filma "Vai viegli būt..?" stāsta par Jura Podnieka filmas varoņiem 10 gadus pēc filmas "Vai viegli būt jaunam?" uzņemšanas. Kas mainās cilvēka dzīvē, ja mainās iekārta un apkārtējā vide?
\\\"Mistērija... tā ir spēle, kurā kā ubagi, tā karaļi rod saikni ar mūžību, un, lai cik traģisks nebūtu sižets, tauta tajā ienes jautrību.Tāpēc es izvēlējos šo spēli, lai rādītu, kādi mēs šodien esam.\\\" Jānis Streičs
Kādā Latvijas ceptuvē Ainas kundze ik dienas ar rokām pārsit 40 000 olu, un šo monotono darbu viņa dara jau gandrīz 20 gadus no vietas. Sievietes mūžā virknējušies dramatiski, reizēm pat traģiski notikumi, jaunībā iecerētā dzīve nebija gluži tāda, kāda tā izveidojusies, taču Aina joprojām ir itin apmierināta ar visu, dzīvo kopā ar suni, reizēm aizbrauc pie vīra kapa un pat aizdod kaimiņiem pa latiņam no savas pensijas.
Filmā Olu kundze režisore Una Celma izmanto gan arhīva hroniku iestarpinājumus no Ainas kundzes jaunības laikiem, gan intervijas ar varoni un ainiņas no viņas ikdienas. Šis nepretenciozais stāsts īsā laikā izpelnījās ārkārtīgu ievērību pasaules kinofestivālos, pēc 90. gadu krīzes atjaunojot Latvijas filmdaru ticību pašmāju filmu konvertējamībai gan Baltijas valstu mērogā, gan pasaulē.
Pirmās filmas – "Šķēriela" darbība risinājās Rīgas nomales ieliņā 1988.gadā, laikā, kad Latvijā sākās cīņa par nacionālo neatkarību. Ir pagājuši desmit gadi. Filmas autori atkal atgriezušies mazajā Rīgas nomales ieliņā. Šķērsiela ir kā Latvijas plauksta, kur jebkura zīlniece var saskatīt likteņlīnijas. Šķērsielai cauri izgājuši mērnieki. Zemi kaut kā sadalīja un pārdalīja, bet iemērīt kādam lielāku gabalu dvēseles miera mērnieki, protams, nespēj. Mainījušies ne tikai kaimiņu īpašumi un rocība, citādi ievirzījušās attiecības pat ģimeņu ietvaros.
Baltvācu meitenes un latviešu radiožurnālista mīlestības konfrontācija ar Otrā pasaules kara politikas nežēlīgajām grimasēm. Bīstama spēle, kurā ierautas valstis un to vadoņi, mazie cilvēki un viņu dzīves. Spēle, kurā nav uzvaras.
Jaunu kinematogrāfistu spēle ar žanra kanoniem – vēsturisku melodrāmu. 1940., liktenīgais Eiropas baigais gads, kad tiek okupēta arī neatkarīgā Latvija.
Mūsdienu pasaka par mīlestību, par to, cik bīstami spēlēties ar otra cilvēka jūtām. Šķietami atraidītās mīlestības dēļ Māris apprec meiteni, ko nejauši saticis atraidījuma vakarā. Bēgšana no jūtām pārtop jaunā mīlestībā.
Divām māsiņām, Martai un Lindai, uz mēnesi vajadzīga aukle, jo tētis pelna ģimenei naudu Anglijā, bet mammai jābrauc uz kursiem pilsētā. Aukle Una vairāk nodarbināta ar savas privātās dzīves problēmām, tāpēc meiteņu audzināšanai izvēlas vienkāršāko metodi – komandēšanu. Martai neatliek nekas cits, kā apgūt lielās kompromisa mākslas noslēpumus, un jaunā rīcības taktika atklāj brīnumu lietas.
Režisors Varis Brasla varbūt vislabāk Latvijā prot strādāt ar mazajiem aktieriem, filma Ūdensbumba resnajam runcim ir viņa atgriešanās ģimenes filmu žanrā pēc vairākām spožām un skatītāju mīlētām filmām 80. un 90. gados. Arī Ūdensbumba resnajam runcim saņēma Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps Skatītāju balvu un vēl vairākas citas, turklāt pēc ilgāka pārtraukuma pulcināja kinoteātros ievērojamu skaitu kinoskatītāju, kas gandrīz jau bija pārstājuši apmeklēt Latvijas filmas.