Patiesais stāsts par to, kā uzņēmējs Oskars Šindlers no nacistiem izglāba vairāk nekā tūkstoti ebreju dzīvību, kamēr viņi Otrā pasaules kara laikā strādāja par vergiem viņa rūpnīcā.
Filmas pamatā ir patiess stāsts par Vladislavu Špīlmanu, kurš trīsdesmitajos gados tika uzskatīts par izcilāko pianistu Polijā, varbūt pat visā Eiropā, un brīnumainā kārtā palicis dzīvs ebreju masu iznīcināšanas grautiņā 2.Pasaules kara laikā. Savukārt režisors Romāns Polaņskis bērnībā ir pārcietis holokausta režīmu Krakovas geto. Brīnumainā kārtā viņam izdevies izglābies no koncentrācijas nometnes, kurā viņa māte gāja bojā. Kad Polaņska rokās nonāca Špīlmana autobiogrāfiskais romāns "Brīnumainā izdzīvošana" (Das wunderbare Uberlenen, 1998.), viņš uzreiz saprata, ka tā ir tēma viņa nākamajai filmai.
Polaņskis filmā uzsvaru nav licis uz ebreju masu iznīcināšanu koncentrācijas nometnēs vai leģendāro, izmisīgo cīņu par izdzīvošanu ebreju nomitināšanas vietā Varšavas geto. Visas kara šausmas un ebreju vajāšana tiek nodota skatītājam ar pianista acīm - no visām slēptuvēm, kur viņš slēpjas. Pianists nav attēlots kā varonis, viņš vienkārši cenšas saglabāt savu dzīvību, lai atkal varētu nodoties iemīļotajai klavierspēlei. Visi pārējie viņa ģimenes locekļi kopā ar tūkstošiem citu ebreju tiek iestumti vagonos, kas aizved tos iznīcībai. Pianistu no šīs masu deportācijas vietas izglābj vācu savervētais ebreju policists. Ar paziņu palīdzību viņam izdodas izbēgt arī no ebreju darba nometnes Varšavas geto, viņa slēptuves mainās no mājas uz māju. Viņam tiek sameklēts dzīvoklis kādā daudzstāvu mājā pat pašā vācu perēkļa vidū - drošības labad. Māja tiek sabombardēta un pianists slēpjas te vienās drupās, te nākamajās. Viņš ceļo kā ēna un pats arī sāk izskatīties kā ēna (Adrians Brodijs filmēšanās laikā zaudēja 14 kg). Vērojot šo izmisīgo cīņu par izdzīvošanu, nevilšus rodas pilnīgi eksistenciālas sajūtas. Kāds vācu kapteinis jau pašās kara beigās atrod pianistu mājā, kur vācieši pirms atkāpšanās iekārtojuši štābu. Kapteinis liek pianistam sēsties pie klavierēm un spēlēt, lai pierādītu, ka viņš nemelo un tiešām ir pianists. Mūzika izglābj Špīlmanu arī šoreiz, jo vācieti, kurš pats, kā izrādās, ir mūziķis, saviļņo pianista klavierspēle…
Vladislavs Špīlmans nodzīvoja Varšavā līdz pat savai nāvei un mira 2000.gadā 88 gadu vecumā.
Krievijas leģendārais režisors Ņikita Mihalkovs piedāvā vēsturisku eposu par nemiera laikiem Krievzemē, kad1612. gadā tautas zemessardze no Kremļa padzina poļu iebrucējus un nodibina mītiem apvīto Romānovu dinastiju.
Pēc cara Borisa Godunova nāves tika nogalināta viņa atraitne un arī jaunais mantinieks Fjodors. Krievijā iestājas Nemiera laiki... Vienīgais cara ģimenes slepkavības liecinieks ir kalpu zēns Andrejs. Viņa atmiņā uz mūžu iezīmējas aina ar likumīgo valdnieku izrēķināšanos. Taču būtiskākais ir tas, ka viņš nespēj aizmirst Borisa Godunova meitu - skaistuli Kseniju. Pēc vairākiem gadiem neticami apstākļi nu jau pieaugušo Andreju saved kopā ar spāņu muižnieku Alvaru Borhu, kurš drīz vien iet bojā kaujā ar laupītājiem. Piesavinoties Borha apģērbus, Andrejs pārtop par citu cilvēku - tagad viņš ir spāņu kareivis. Un tieši tad ir pienācis laiks īstenot savu sapni - izglābt Kseniju Godunovu un iekarot viņas sirdi.
Galvenajās lomās - mūsdienu Krievijas kino visspožākās zvaigznes - Mihails Porečenkovs, Andrejs Fedorcovs, Arturs Smoļjaninovs, Aleksandrs Balujevs, Marats Bašarovs un citi.
Režisors: Vladimir Khotinenko
1939.gads, Polija. Antonija Žabinska un viņas vīrs Jans Žabinskis veiksmīgi vada Varšavas Zooloģisko dārzu. Kad viņu valstī iebrūk vācieši, Janam un Antonijai ir jāpakļaujas un jāziņo Reiha nozīmētam zoologam. Taču viņi slepus sadarbojas ar pretošanās kustību un nolemj glābt dzīvības, kas citādi nonāktu Varšavas geto. Savās mājās un Zoodārzā sniedzot patvērumu svešiniekiem, Antonija pakļauj sevi un savus bērnus lielām briesmām.