1945. gada aprīlī Vācija atrodas pie sakāves robežas ar Krievijas armijas slēgšanu no austrumiem un sabiedroto ekspedīcijas spēku uzbrukumu no rietumiem. Trešā reiha galvaspilsētā Berlīnē Ādolfs Hitlers paziņo, ka Vācija joprojām sasniegs uzvaru, un pavēl saviem ģenerāļiem un padomniekiem cīnīties līdz pēdējam vīram. Kad beidzot pienāks gals un Hitlers ir miris pats ar savu roku, tam, kas palicis no viņa militārā spēka, jāatrod veids, kā izbeigt slepkavības, kas ir Berlīnes kaujas, un nodot ieročus.
Ir vietas, par kurām mēs neko negribas zināt; mēs labprāt izliekamies, ka šādu vietu vienkārši nav. Piemēram, izgāztuve. Taču šajā šķietami nepievilcīgajā atkritumu tuksnesī mājo neskaitāmas dzīvas radības - kukaiņi, rāpuļi, putni un zīdītāji. Viņiem izgāztuve ir elitāra dzīvesvieta, kas saviem iemītniekiem piedāvā barību un siltumu visu cauru gadu.
Latvijā labākais dabas norišu filmētājs Māris Maskalāns šajā filmā jau atkal pārsteidz ar savu asredzību un pacietību, kas ļauj stundām sēdēt pie putna ligzdas vai žurkas alas, lai galu galā notvertu izcilus kadrus. Savukārt Laila Pakalniņa šo dzīvnieku pasaules horeogrāfiju pārvērš intuitīvi smalkā bezvārdu metaforā, kurai mūziku speciāli rakstījis japāņu komponists Šigeru Umebajaši, vairāku Vona Karvaja (Kar Wai Wong) filmu mūzikas autors.
2005. gadā filma Leiputrija nominēta Eiropas Kino akadēmijas balvai par gada labāko dokumentālo filmu.