Jaunā Lidija savas mājas – necilo namiņu Čīles tuksnesī – dēvē par oāzi. Apkārt viņai ir viena par otru kolorītākas ģimenes locekles – Piraija, Lauvene, Zvaigzne un matriarhe Boa. Tomēr pati dārgākā pusaudzei ir Flaminga, kas ir tuvāka par pašas māti. Savos ziedu laikos viņa valdzinājusi un hipnotizējusi vietējos kalnračus – vienu no tiem ar savu skatienu viņa aizsaukusi līdz pašam neprātam. Tagad ar rugājiem klātie vīri met viņu kopienas bāriņam loku, piesaucot mēri – lūk, mēļo, ka ģimene spēj ar skatienu likt vīriešiem iemīlēties un tos pazudināt. Lidija piedzīvos ne tikai pasaules skarbumu, bet arī pašu skaistāko – viņai ir mīloša ģimene, kuru pati ir izvēlējusies.