Pie skarbās un vientuļās purva Intas ierodas dokumentālists. Viņa acīs Inta ir brīnišķīga - izcila filmas varone ar spēcīgu raksturu, bet mežonīgā sieviete drīzāk gatava filmētājam uzlikt lāstu, nekā ļauties iemūžināties. Taču dokumentālista neatlaidība dara savu, Intas sirds tiek iekarota. Un drīz pēc tam salauzta.
Režisori: Ivars Zviedris, Inese Kļava
Baltijas dokumentālajam kino padomju periodā bija svarīga loma. Galvenais uzsvars tika likts uz vizualitāti, metaforu pielietojumu, un, kaut oficiālā kino valoda balstījās uz propagandu, tomēr vienlaikus filmas bija kā poētisks apliecinājums Dzīvei un Cilvēcei. Šai filmā tiek parādīti izcili darbi, kā arī to režisori – personības, kas izklāsta savas domas un uzskatus laikā, kad apritējušas vairākas desmitgades kopš viņu meistardarbu uzņemšanas: Hercs Franks, Uldis Brauns, Ivars Seleckis, Marks Sosārs, Andress Sēts, Roberts Verba, Henriks Šablevičus un Aivars Freimanis.
Par pārsteigumu visai pasaulei, bijušās Dienvidslāvijas kulta grupa “Laibach” kļuva par pirmo ārzemju rokgrupu, kas koncertējusi izolētajā Ziemeļkorejā. Šis brīnums kļuva iespējams, pateicoties filmas režisora, sena grupas fana un aktīva kultūras diplomāta šķietami utopiskajām ambīcijām. Sastopoties ar stingru ideoloģiju un kultūru atšķirībām, “Laibach” mūziķiem caur cenzūras adatas aci jāizvelk savas dziesmas, lai izpildītu tās tādas auditorijas priekšā, kas vēl nekad nav dzirdējusi rokmūziku. Tikmēr uz robežas starp divām Korejām tiek uzstādīti propagandas skaļruņi, ieskandinot kara draudus.
Viņu sauca Teodors. Katru dienu jebkuros laika apstākļos viņš mēroja 7 kilometrus garo ceļu no savas mājas līdz Ziemupes centram, lai sēdētu autobusu pieturā un dzertu alu. Nav šaubu – viņam šī vieta bija ne tikai ciemata, bet arī pasaules centrs. Teodoram aizejot, pasaules centrs ir pārvietojies citur, un Ziemupes autobusa pietura ir atkal tikai autobusa pietura.
Latvieši dzied: „Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā". Kaut gan saskaņā ar fiziskās ģeogrāfijas likumiem Latvijā kalnu nemaz nav. Bet kur tad īsti latvieši „stāv un dzied"? Nu jau var teikt – tieši turpat, kur slēpo. Un tā viņi rada kalnus… Sniegotus, protams.