Baltijas dokumentālajam kino padomju periodā bija svarīga loma. Galvenais uzsvars tika likts uz vizualitāti, metaforu pielietojumu, un, kaut oficiālā kino valoda balstījās uz propagandu, tomēr vienlaikus filmas bija kā poētisks apliecinājums Dzīvei un Cilvēcei. Šai filmā tiek parādīti izcili darbi, kā arī to režisori – personības, kas izklāsta savas domas un uzskatus laikā, kad apritējušas vairākas desmitgades kopš viņu meistardarbu uzņemšanas: Hercs Franks, Uldis Brauns, Ivars Seleckis, Marks Sosārs, Andress Sēts, Roberts Verba, Henriks Šablevičus un Aivars Freimanis.
Vairāk