Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis. Kā sugas vārds mēness apzīmē debess ķermeni, kas riņķo ap kādu zvaigzni vai planētu. Mēness attālums līdz Zemei nav konstants, vidēji tas ir 384 400 km. Mēness kustas ap Zemi pa nedaudz eliptisku orbītu. Tas apriņķo Zemi apmēram 28 dienās (precīzāk 27 dienās, 7 stundās un 43 minūtēs). Mēness ir Zemei tuvākais debess ķermenis, tas ir tikai 4 reizes mazāks par Zemi, tāpēc sistēmu Zeme-Mēness sauc arī par dubultplanētu. Mēness astronomiskais simbols ir . Mēness ir otrs spožākais debess spīdeklis pēc Saules, bet, atšķirībā no Saules, tas pats gaismu neizstaro. Mēness atstarotā Saules gaisma ir labi redzama naksnīgajās debesīs. Zeme Mēnesi apgaismo daudzreiz vairāk nekā Mēness Zemi. Uz Mēness nav gaismas kontrastu, atmosfēras kontrastu un ēnas kontrastu. Mēness virsma no Zemes ir labi saskatāma, bet, nokļūstot uz Mēness, Zemes virsma ir saskatāma sliktāk, jo traucē atmosfēra un mākoņi. Tiesa, no Zemes var saskatīt tikai vienu Mēness pusi (librāciju dēļ ilgstošākā laika periodā var redzēt vairāk kā 50% Mēness virsmas), otra puse ir vienmēr vērsta projām no Zemes, un to var apskatīt tikai ar kosmisko aparātu starpniecību. Dažreiz Mēness neredzamo pusi dēvē par Mēness tumšo pusi — tas ir pilnīgi nepareizi, jo Saule, Mēnesim rotējot, apspīd visu tā virsmu. Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins 1969. gadā kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kas nolaidās uz Mēness.