Lorenss Sesils Ādlers (angļu: Lawrence Cecil Adler; dzimis 1914. gada 10. februārī, miris 2001. gada 6. augustā), zināms arī kā Lerijs Ādlers (Larry Adler), bija amerikāņu mūziķis, kas tiek uzskatīts par vienu no talantīgākajiem mutes harmoniku spēlētājiem. Pats viņš uzskata, ka tās ir saucamas par mutes ērģelēm. Lai arī 50 sava garā mūža gadus Lerijs nodzīvoja Anglijā, viņš piedzima ASV, Mērilendas štata Baltimoras pilsētā 1914. gada 10. februārī nepavisam ne mūziķu ģimenē. Tomēr jau no agras jaunības viņš apmeklēja muzikālus pasākumus, piemēram, Sergeja Rahmaņinova vieskoncertus. Viņš uzsāka dziedāt un trenēties mutes harmoniku spēlē pēc dzirdes, galvenokārt — klausoties iemīļotos fonogrāfa ierakstus. Kādu laiku viņš apguva arī klavierspēli Pībodijas konservatorijā, bet no tās tika izslēgts par skaņdarba Yes, We Have No Bananas izpildīšanu. Pēc uzvaras štata mutes harmoniku spēlmaņu sacīkstēs 1927. gadā ar rezultātu 99,9 (tiesnesis to paskaidroja: "Neviens nav perfekts."), viņš aizbēga uz Ņujorku. Tur Larijs spēlēja kinoteātros starp izrādēm. Ādlera lielais brīdis pienāca 1934. gadā, kad viņu ievēroja Anglijas vadošais impresārijs Čārlzs Kohrans. Larijs tika uzaicināts uz Vestendas rēviju Streamline, kur guva lielus panākumus, un 1937. gadā rēvija Tune Inn tika izveidota tieši viņam. 1939. gadā viņš atgriezās ASV, kur, uzstājoties kopā ar Čikāgas Sieviešu simfonisko orķestri, viņš ieguva atzinību kā klasiskās mūzikas izpildītājs. ASV viņš uzturējās līdz par 1949. gadam, kad aukstā kara apstākļos bija spiests to pamest savas politiskās pārliecības dēļ. Viņš atgriezās Anglijā, kur komponēja mūziku filmām, televīzijas programmām, parādījās televīzijā, radio, kabarē, sniedza solokoncertus. 1994. gadā, piedaloties Sting, Eltonam Džonam, Šērai un citiem pazīstamiem mūziķiem, Ādlers izdeva albumu ar Džordža Gēršvina dziesmām, un, iekļūstot Lielbritānijas mūzikas topos, reizē iekļuva arī Ginesa rekordu grāmatā kā vecākais cilvēks, kas to paveicis.