Bungas

Bungas

Bungas ir sitamais mūzikas instruments. Tas ir viens no pasaules senākajiem mūzikas instrumentiem un to izskats ir maz mainījies vairāku tūkstošu gadu laikā. Tās ir izplatītas daudzu tautu mūzikā. Bungu spēlmani sauc par bundzinieku. Hornbostela—Zaksa mūzikas instrumentu klasifikācijas sistēmā bungas pieder plēvskaņu saimei. Bungas sastāv no trīs daļām: ādas (plēves); rāmja vai korpusa, parasti cilindrisks, pār kuru āda ir nostiepta; savienotāja, kas satur kopā ādu ar korpusu. Bungām parasti ir viena vai divas plēves, retos gadījumos vairāk. Ādas nostiepums nosaka skaņas relatīvo augstumu. Bungu darbības mehānisms ir vienkāršs — skaņa tiek radīta, pa tām uzsitot, izmantojot rokas vai vālītes un kontrolējot sitiena spēku. Vālīšu veidam, svaram, izmēram, materiālam un galviņas formai ir tik nozīmīga ietekme bungu skaņas veidošanā, ka tās būtu jāuztver kā bungu sastāvdaļa. Bungu plēve var tikt pagatavota no visdažādākajiem materiāliem, parasti dzīvnieku ādām (ķirzaku, haizivju, liellopu, bifeļu, briežu, cūku, kazu, aitu, čūsku, valzirgu, pērtiķu) vai mākslīgajām izejvielām (plastmasas). Citas konstrukcijas bungas bez plēves ir pašskaņi. Vairāku bungu kopa apvienojumā ar bungu šķīvjiem veido mūsdienu bungu komplektu. Latvijā ir zināmi vairāki bungu veidi: celma bungas, lielās, mazās bungas, katlveida vara bungas jeb paupenes, sietiņš vai bubens.