Mozus (ivritā: מֹשֶׁה, grieķu: Mωυσής, arābu: موسى) ir pats svarīgākais pravietis jūdaismā, un arī tiek uzskatīts kā svarīgs pravietis kristietībā, islāmā, bahāismā, rastafari kustībā un daudzās citās ticībās. Torā ir rakstīts, ka Mozus ir dzimis senajā Ēģiptē. Viņa vecāki, baidoties no faraona pavēles par to, ka visi ebreju zēni jānogalina, mazo Mozu iegulda šķirstā un palaiž to Nīlas straumē. Faraona meita pamana šķirstu ar zīdaini, izglābj viņu, un Mozus tiek uzaudzināts faraona pilī. Pēc tam, kad, aizstāvot kādu ebreju vergu, Mozus nogalina vergu uzraugu, viņš ir spiests bēgt no Ēģiptes uz Midiana zemi, kur viņš apprec vietējā priestera meitu un kļūst par aitu ganu. Kādu dienu Mozus redz degošu krūmu, kas deg, bet nesadeg un viņu uzrunā Dievs. Tas Mozum pavēl atgriezties Ēģiptē, doties pie faraona un pieprasīt, lai viņš atbrīvo ebrejus no verdzības. Galvenais izziņas avots par Mozu - Bībeles raksti ivritā. Viņa dzīvei un darbiem veltītas četras no piecām Toras (Pentateiha) grāmatām (Izceļošanas grāmata, Levitu grāmata, Skaitļu grāmata, Atkārtotā likumu grāmata).