Rabindranats Tagore
Rabindranats Tagore
07.05.1861 - 07.08.1941 (80 gadi) (Calcutta, British India)
Rabindranats Tagore (bengāļu: রবীন্দ্রনাথ ঠাকুর, Robindronath Ţhakur, izrunā: [ɾobin̪d̪ɾonat̪ʰ ʈʰakuɾ], dzimis 1861. gada 7. maijā, miris 1941. gada 7. augustā) bija bengāļu dzejnieks, dramaturgs, romānu rakstnieks un komponists, kura darbi spēcīgi ietekmēja bengāļu literatūru un mūziku 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. Tagore ir kļuvis arī par pirmo Nobela prēmijas laureātu, kas nebija no Eiropas. Viņš 1913. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā par dziļi izjusto, svaigo un skaisto dzeju.Rabindranats Tagore ir dzimis 1861. gadā Kalkutā (tagad Kolkata) labi zināmā filozofa un reliģiskā reformatora Devendranata Tagores ģimenē. Viņš dzeju sāka rakstīt jau jaunības gados. 1890. gadā izdeva savu darbu krājumu ar nosaukumu Manasi (মানসী). Jau tajā izpaudās viņa apdāvinātība. Tā saturēja viņa pirmos sociālos un politiskos dzejoļus. Lielāko daļu no dzīves Rabindranats Tagore pavadīja Bengālijā. Daudzos vēlākajos darbos tika aplūkota šī zeme un tās iedzīvotāji. Tajos ir stāstīts par nabadzību un atpalicību no pārējās pasaules. Laika periodā no 1902. līdz 1907. gadam Tagore zaudēja savu sievu, dēlu un meitu. Viņš 25 gadu laikā uz ārzemēm vairākas reizes devās arī lekciju braucienos. Rabindranats Tagore nomira 1941. gadā Kalkutā. Latviešu valodā ir iztulkots un izdots Tagores romāns "Mājās un pasaulē" (ঘরে বাইরে, Ghare Baire, 1916), lirikas izlase "Pieskarties pasaulei" un daudzi citi darbi, tai skaitā K. Egles un R. Rudzīša tulkojumā 1927.-1939. gadā iznāca R. Tagores „Raksti” deviņos sējumos.