Heitors Villa-Loboss
Heitors Villa-Loboss
05.03.1887 - 17.11.1959 (72 gadi)
Heitors Villa-Loboss (dzimis 1887. gada 5. martā; miris 1959. gada 17. novembrī) bija brazīliešu komponists, kas tiek raksturots kā “vienīgā visnozīmīgākā radošā personība 20. gadsimta Brazīlijas mūzikas mākslā”. Villa-Loboss ir kļuvis par Dienvidamerikas visu laiku vispazīstamāko komponistu. Sava mūža laikā darbīgais komponists ir sarakstījis lielu daudzumu kompozīciju un skaņdarbu orķestrim, kamermūzikas ansambļiem, atsevišķiem instrumentiem un vokālajiem solistiem, kas kopumā līdz viņa nāvei 1959. gadā veido vairāk kā 2000 skaņdarbu. Viņa komponētā mūzika bija iespaidojusies gan no Brazīlijas tautas mūzikas, gan Eiropas klasiskās tradīcijas stilistiskajiem elementiem, kas visspilgtāk atklājas viņa darbā Bachianas Brasileiras (aptuvenais tulkojums “Baha Brazīlija”), ar to atklājot Johana Sebastiana Baha lielo ietekmi Villas-Lobosa mūzikā. Par komponistu Johanu Sebastianu Bahu Villa-Loboss reiz ir sacījis: “Baha mūzika nešaubīgi ir vissvētākā dāvana pasaulei”. Skaņdarbs Bachianas Brasileiras sastāv no deviņām daļām, kas sarakstītas dažādiem instrumentiem un balsīm. Šis darbs tapa no 1930. līdz 1945. gadam. Komponists Heitors Villa-Loboss ir dzimis Riodežaneiro, Brazīlijā. Viņa tēvs bija izglītots spāņu izcelsmes cilvēks, kas strādāja par bibliotekāru, bet brīvajā laikā aizrāvās ar astronomiju un mūziku. Pateicoties tēva rīkotajiem iknedēļas saietiem viņu mājā, zēnu ļoti ieinteresēja mūzikas māksla. Sešu gadu vecumā viņš iemācījās spēlēt čellu, kas īstenībā bija pārveidota vijole, un viņu ļoti bija iespaidojusi Johana Sebastiana Baha mūzika, it īpaši skaņdarbs “Labi temperētais klavesīns” (Das wohltemperierte Klavier), kuru viņam iemācīja spēlēt viņa tante. Komponista bērnībā Brazīlijā norisinājās lielas politiskās pārmaiņas – 1888. gadā tika atcelta verdzība un 1889. gadā gāzta Brazīlijas impēriskā iekārta. Šie sociālie procesi sabiedrībā spilgti atspoguļojās arī mūzikā. No tradicionālās mūzikas izglītības Villa-Loboss apguva ļoti maz. Viņš mūziku apguva, paslepus sēžot uz kāpnēm savās mājās, kur vakaros tēvs bieži rīkoja dažādus mūzikas pasākumus. Tā viņš iemācījās spēlēt čellu, ģitāru un klarneti. Ceļojumu laikā kopā ar tēvu pa plašās Brazīlijas dažādiem reģioniem komponistā radās liela interese par tautas mūziku. Kad Villa-Loboss atgriezās Riodežaneiro, viņš iepazinās ar vietējiem mūziķiem un sāka kopā ar tiem uzstāties. Kad 1899. gadā viņa tēvs nomira, tad viņam, piepelnoties ar gadījuma darbiem kinoteātrī un Riodežaneiro orķestrī, bija jāgādā iztika visai ģimenei. Viņš aizgāja no mājām 18 gadu vecumā, jo viņa māte neatbalstīja dēla draudzību ar jaunajiem draugiem un vēlējās, lai dēls kļūtu par ārstu. Tā vietā jaunais komponists kļuva par ceļojošu mūziķi – spēlēja čellu un ģitāru un tā pelnīja sev dienišķo iztiku. Šo ceļojumu laikā viņš apmeklēja tādus Brazīlijas novadus kā Espiritu Santu, Baiju un Pernambuko, kuru laikā burtiski “uzsūca” Brazīlijas tautas mūziku, un tās elementus izmantoja komponēdams. Šajā laikā komponists periodiski strādāja arī Riodežaneiro Nacionālajā mūzikas institūtā, taču tur ilgi nepalika, jo turpināja aktīvi uzstāties kā ceļojošs mūziķis. Kad viņš atgriezās lielpilsētā, viņam jau bija liels daudzums paša komponētās mūzikas manuskriptu, kur spilgti atspoguļojās tās mūzikas ietekme, kuru bija apguvis, apceļojot Brazīlijas ziemeļu un ziemeļaustrumu reģionus. Viņš uzsāka padziļinātu klasiskās mūzikas izpēti, it īpaši Johana Sebastiana Baha, Riharda Vāgnera un Džakomo Pučīni, šo autoru muzikālā ietekme ir jūtama viņa darbos. Lielus panākumus guva viņa koncerti un uzstāšanās 1915. gadā, kas veicināja mūziķa profesionālās karjeras izaugsmi. Izdevniecības vadītājs Arturs Napoleons (Arthur Napoleão) sāka publicēt komponista sarakstītos skaņdarbus. Lai arī daudzi kritiķi nosodīja viņa komponētās mūzikas stilu nesaderību un modernismu, viņš palika nelokāms savos centienos apvienot klasisko Rietumu mūziku ar vietējo tautas mūzikas tradīciju. 1912. gadā komponists Villa-Loboss apprecējās ar pianisti Lusīliju Gimarainšu (Lucília Guimarães), tādēļ pārtrauca savus ceļojumus kā ielu muzikants un uzsāka karjeru kā nopietns mūziķis. Viņa komponēto mūziku sāka publicēt 1913. gadā. Pārsvarā viņa mūzika tika spēlēta dažādos kamermūzikas ansambļu priekšnesumos. Šajos koncertos spēlētā mūzika atspoguļoja viņa iekšējo cīņu un konfliktu starp divām ietekmēm, Eiropas klasisko tradīciju un Brazīlijas tautas nacionālo mūziku. Komponists pat pārdzīvoja savu identitātes krīzi, nespēdams rast abu ietekmju līdzsvaru. Beidzot, 1916. gadā viņš atrada pats savu rokrakstu, sarakstīdams skaņdarbus – simfoniskas poēmas “Amazone” un “Uirapurú”. Skaņdarbs “Amazone” pirmo reizi publiski tika uzvests tikai 1929. gadā, bet skaņdarbs “Uirapurú” tikai 1935. gadā. Šajos darbos ir ietekmes no Brazīlijas tautas leģendām un vienkāršām tautas melodijām. 1919. gadā komponists iepazinās ar pianistu Arturu Rubinšteinu (Arthur Rubinstein), kas veicināja komponista pazīstamību, jo pianists spēlēja viņa komponēto mūziku savu pasaules koncertturneju laikā. Villa-Loboss nenogurdams turpināja rakstīt mūziku, kopumā savas dzīves laikā sarakstīja ap 2000 dažādu skaņdarbu. Savas pirmās koncertturnejas laikā pa Eiropu 1923. gadā viņš jau bija sakomponējis daudz skaņdarbu dažādos žanros, sākot no solo ģitārai, ģitāru trio, līdz kvartetiem, vokāliem skaņdarbiem un simfonijām. Šīs koncertturnejas laikā viņa pamata uzturēšanās vieta bija Parīze, kur viņš varēja noorganizēt uzstāšanās vietas un koncertus, un tas veicināja komponista kļūšanu par pasaules mēroga mūzikas slavenību. 1920. gadā Villa-Loboss iepazinās ar spāņu ģitāristu Andresu Segoviju (Andrés Segovia), kurš pasūtināja komponistam skaņdarbu ģitārai. Komponists uzrakstīja skaņdarbu no divpadsmit daļām, katra no tām sastāv no kādas melodijas vai tēmas, kuru iecienījuši brazīliešu ceļojošie ielu muzikanti. Dažādās ielu muzikantu tēmas komponists pārvērta etīdēs. Šie ielas muzikanti kalpoja arī kā iedvesmas avots komponista darbam “Chôros”, kas ir atsevišķu sēriju darbs, kas sarakstīts laika periodā no 1920. gada līdz 1929. gadam. Pēc šī skaņdarba atskaņošanas viņa otrās Parīzes koncertturnejas laikā tas izsauca pilnīgu apjukumu sabiedrībā, kur laikraksta “Le Monde” kultūras sadaļā bija rakstīts: “Tā ir māksla, kurai mums tagad jāizdomā jauns nosaukums”. Villas-Lobosa prelūdijas ģitārai tapušas 1940. gadā un ir nozīmīga daļa daudzu mūsdienu ģitāristu repertuārā. Tieši spāņu ģitārists Andress Segovija bija iedvesmas avots šiem skaņdarbiem. Savas uzstāšanās laikā Brazīlijā 1930. gadā komponists piedāvāja izglītības plānu Sanpaulu metropoles izglītības sistēmai, tādēļ tika apstiprināts par mūzikas izglītības direktoru. Bet jau 1932. gadā viņš pārņēma atbildību par visas Brazīlijas mūzikas izglītības sistēmu. 1942. gadā Villa-Loboss izveidoja kora mūzikas konservatoriju, bet 1945. gadā kopā ar pazīstamu komponistu Oskaru Lorenco Fernandesu (Oscar Lorenzo Fernandez) – Brazīlijas Mūzikas akadēmiju. Pēc 2. pasaules kara viņš daudz ceļoja uz ASV un Eiropu un tai laikā saņēma daudz pasūtinājumu komponēt mūziku filmām un tādējādi kļuva par visai pieprasītu komponistu. Pēc 2. pasaules kara Villa-Loboss atkal varēja brīvi ceļot un doties koncertturnejās. Viņš devas savā otrajā koncertturnejā uz Parīzi, bieži ceļoja uz ASV, Lielbritāniju uz Izraēlu. Tolaik komponists bieži mēdzis par savu mūziku sacīt: “Es neizmantoju folkloru, es esmu folklora”, vai arī “Es neesmu nācis mācīties, esmu nācis parādīt, ko esmu radījis”, kas liecina, ka komponists skaidri apzinājās savu unikalitāti pārējo klasiskās mūzikas komponistu vidū, kā arī, izceļot savu izcelsmi, izmantoja ikkatru iespēju, lai pieteiktu savus jaunākos veikumus. Tai laikā viņam arī strauji sāka pasliktināties veselība. Villas-Lobosa darbi ir raksturojami kā Rietumu klasiskās mūzikas apvienojums ar Brazīlijas tautas mūzikas melodijām un ritmiem. “Baha Brazīlija” (Bachianas Brasileiras) tika sarakstīta no 1930. līdz 1945. gadam, un tā sastāv no deviņām monumentālām daļām priekš dažādiem instrumentiem un balsīm. Skaņdarbā ir izmantota kontrapunkta tehnika – Johana Sebastiana Baha paņēmieni tiek sintezēti ar Brazīlijas tautas mūzikas materiālu. Līdzīgs skaņdarbu krājums, kas sastāv no 14 monumentālām daļām un saucas “Šorus” (Chôros), tika sarakstīts no 1920. līdz 1929. gadam. Komponists ir sarakstījis 12 simfonijas, katra no tām ataino kādu vēsturisku notikumu vai vietu. Komponists mira Riodežaneiro 1959. gada 17. novembrī. Viņa bēres bija pēdējais lielākais sabiedriskais notikums Riodežaneiro, pirms Brazīlijas galvaspilsēta tika pārcelta uz jaunuzcelto pilsētu Brazilju 1960. gada 21. aprīlī. Komponists ir apglabāts Svētā Jāņa Kristītāja kapsētā (Cemitério São João Batista) Riodežaneiro. Vairāk informācijas par šoru mūziku un tās komponistiem iespējams atrast latviešu izcelsmes brazīliešu pianista Paulu Steinberga koncertprogrammā: http://site-323356.mozfiles.com/files/323356/Pianista_Paulo_Steinberg_klavierkoncerta_programma-1.pdf