Roberts Falkons Skots (angļu: Robert Falcon Scott, dzimis 1868. gada 6. jūnijā Devonportā, Anglijā, miris, domājams, 1912. gada 29. martā uz Rosa šelfa ledāja Antarktīdā) bija britu jūrnieks, karaliskās flotes virsnieks un polārpētnieks, viens no Dienvidpola pirmatklājējiem. Vadīja divas ekspedīcijas uz Antarktīdu: ar kuģiem "Discovery" (1901—1904) un "Terra Nova" (1910—1913). Pirms savas pirmās Antarktiskās ekspedīcijas Roberts Skots bija parasts britu karaliskās flotes virsnieks. Līdz tam īpašas intereses par polāro apgabalu izpēti viņam nebija, taču iespēja vadīt ekspedīciju ar kuģi Discovery bija lieliska iespēja veidot spožu karjeru flotē. Skots bija ekspedīcijas kapteinis, viņa pakļautībā atradās arī tādi nākotnē pazīstami Antarktikas pētnieki kā Ernests Šekltons un Edvards Vilsons. Ekspedīcija sasniedza Antarktīdu 1902. gada janvārī, izpētīja piekrasti Rosa jūras rajonā un arī kontinenta iekšzemes apgabalus, veicot novērojumus ģeogrāfijā, bioloģijā, ģeoloģijā, meteoroloģijā un zemes fizikā. Skots, Šekltons un Vilsons devās arī iekšzemes pārgājienā uz dienvidiem, sasniedzot 82° 11’ dienvidu platumu (aptuveni 850 km no Dienvidpola). Ekspedīcija pārlaida Antarktīdā divas ziemas un Portsmutā atgriezās 1904. gada septembrī. 1910. gadā Roberts Skots vadīja jaunu ekspedīciju uz Antarktīdu ar kuģi "Terra Nova", kuras mērķis bija sasniegt Dienvidpolu pirmajiem, apsteidzot līdzīgu Norvēģijas ekspedīciju Roalda Amundsena vadībā. 1911. gada 1. novembrī Roberts Skots devās gājienā uz polu (daļa ekspedīcijas ceļu uzsāka jau ātrāk, tika izveidota bāze ar pārtikas rezervēm, daļa vēlāk). Jau no paša sākuma Skota ekspedīciju vajāja nelaimes: motorkamanas izgāja no ierindas, bet Mandžūrijas ponijus, kurus Skots izvēlējās suņu vietā, nācās nošaut, jo tie nespēja panest aukstumu un smagās nastas. Pēc tam smagās kamanas nācās vilkt pašiem polārpētniekiem. 1912. gada 17. janvārī Skota piecu cilvēku ekspedīcija sasniedza Dienvidpolu, kurā atrada Norvēģijas karogu un Amundsena vēstuli (konkurenti polu bija sasnieguši 33 dienas ātrāk). Vilšanās atpakaļceļu padarīja vēl grūtāku, un, nesasniedzot aptuveni 20 km attālumā esošo piekrastes bāzi ar pārtikas rezervēm, 1912. gada 29. martā vai dažas dienas vēlāk Skots nomira. Viņa un pārējo divu tik tālu nokļuvušo ekspedīcijas dalībnieku līķi un dienasgrāmatas tika atrasti tikai 12. novembrī.